publisks iekšējais monologs.

11.10.14 13:50
šorīt pamodos nedaudz apjukusi. sajūta miglaina.
bet jā, mugurā joprojām džemperis un džinsi. tātad tā bija realitāte.

*liekas, troksnis bija turpinājies jau kādu laiciņu. sākumā vēl sajaucās kopā ar sapņiem. tā arī nesaprotu, kurā brīdī sapratu, ka skan ugunsgrēka signalizācija.
domas izjukušas. gaitenī panikas pilnus kliedzienus nesadzirdēju. saģērbos (nevis tikai uzmetu halātu, jo ar domu, ka viss. iespējams, šīs telpas būs jāpamet.), ne steigā, bet ne-nesteigti. sāku uztraukties. joprojām- biedējošs miers.
signalizācija skanēja ar pārtraukumiem, kas tieši radīja trauksmes sajūtu. parasti, jā, parasti- noskan vienreiz, viņu atslēdz, vb vēlreiz- atslēdz. bet šoreiz skanēja ilgi, ar īsiem pārtraukumiem... ļoti šķiet, ka skaņa bija citādāka. bet, ļoti iespējams, ka mana skaņas interpretācija sešos no rīta strādā citādi.
saģērbos, vairs neskanēja.
aizgāju līdz tualetei (gaiteņa otrā galā). tikmēr arī nekas. var redzēt, ka dažās istabās gaisma ieslēgta. gāju atpakaļ uz istabiņu. aizslēdzu durvis. nē- mēs taču neslēdzam durvis. atslēdzu. aizbultēju.
sadzirdu balsis gaitenī (vai kāpņutelpā-dzīvoju tieši pretī). nesatrauktas.
izslēdzu gaismu. vēl sešas stundas var gulēt. pieeju pie loga. divas meitenes iziet no ēkas.(vai viņas bija ar to saistītas?). eju gulēt ar visām drēbēm. ja nu kas tomēr, varēs ietaupīt laiku. drošāk. šonakt biju viena. neskaidras domas par to, ka varētu piedzīt atlīdzību par morālo kaitējumu.*
0 komentāri Komentēt