06:55 pm
Rīt būs aukstākā diena pasaules vēsturē.
Fuck.
Kad ierodamies uz rīta maiņu plkst. 6:00, visas durvis (apm. 100) vienmēr ir vaļā. Mazliet dīvaini, jo uz maiņas beigām vismaz daļu no tām vienmēr aizver, lai saglabātu cik necik siltuma. Jaunpienācēji vienmēr brīnās, vai tad naktsmaiņai nesalst? Salst jau, bet, kā zina stāstīt veci un viedi darba rūķi, tie mērgļi vienkārši promejot visas tās durvis atkal atrauj vaļā, lai viesuļi, sali un sniegi brāžas iekšā un cauri, tev matos un kaulu smadzenēs. Viņiem tas šķiet jautri, parādīt izlepušajiem dienas darbiniekiem, ko nozīmē salt.
07:19 pm
Daža laba saulaina atmiņa no vasaras. Kad nebija (tik) auksts.
Es mitinos šārētā mājā, man ir plaša istaba ar savu vannasistabu un durvis, kas iziet uz tādu kā pagalmdārzu. Par dārzu to nevar nosaukt, jo tur ir tikai betona flīzes, vecs kamīns un puķupodi, kuros aug tikai nezāles. Par pagalmu to arī nevar nosaukt, jo tas šeit tiek saukts par dārzu. Tā ka sazin, kas tas ir. Pagalmdārzam apkārt ir paaugsta sēta ar vienu izeju uz ielu. Tas ir, tur bija viena izeja uz ielu.
Sākumā bija tā, ka es varēju iziet pa savas villas stiklotajām durvīm savā saules pielietajā dārzā, uzpīpēt un tad pa taisno iet uz mašīnu vai kur nu man jāiet. Stiklotās durvis var atvērt tikai no iekšpuses, jo tām nav slēdzenes. Enīvei, viss bija čībā, kamēr visādu apkārtstaigu dēļ šī izeja uz ielu netika likvidēta.
Tā nu vienā karstā vasaras rītā es izgāju uzpīpēt, aizvēru aiz sevis durvis un grasījos doties uz darbu, ātri vien konstatējot, ka tur ir uzradusies barjera aizslēgtu vārtu veidolā, es esmu iesprostota savā pagalmā un man ir palikušas tikai dažas minūtes līdz mašīnai uz darbu.
Panikā konstatēju, ka nav nekā, kur pakāpties, un netieku vairs ne iekšā, ne ārā. Tā es tur skaļi lamājos, mētāju pa logiem akmentiņus un neveiksmīgi mēģināju pārrāpties pāri sētai, kas noteikti izskatījās visai smieklīgi. Tas nebija smieklīgi.
Beigu beigās, nosvīdusi kā cūka, pabāzu šņukuru pāri tai sasodītajai sētai un konstatēju, ka esmu pievērsusi apkalpojošā personāla uzmanību. Apkalpojošais personāls ir milzīgs, vecs, maķenīt biedējošs anglis, kas piestrādā pie mums par apkopēju. Tad nu beigās, lai nebūtu jālec no divu metru augstuma uz asfalta, es uzrāpos anglim mugurā un viņš nocēla mani uz zemes, drošībā un atpakaļ civilizācijā.
Tas notika tieši laikā, lai es vēl pagūtu samanīt, kā ap stūri nozūd mašīna, ar kuru man bija paredzēts nokļūt darbā.
Apmēram pēc viena relaksējoša, auksta alus saņēmu īsziņu no kolēģa, kurš vēlējās zināt, vai man viss kārtībā. Mana atbilde bija atklāta un emocionāla.
Nākošajā dienā, ierodoties darbā, vairākiem cilvēkiem sejās manīju smaidu. Kā izrādās, kolēģis, manu īsziņu izlasot, apkritis, sācis vārtīties pa zemi smieklos, tad uzradies menedžeris, kas vēlējies zināt, kas šim par lēkmi, izlasījis īsziņu un arī sācis vārtīties pa zemi smieklos. Joprojām nesaprotu, kas tur tik smieklīgs, bet tā nu ziņa panesusies.
Vēlāk tam pašam menedžerim skaidroju, kas īsti atgadījās. Kad nonācu līdz vietai, kur kā tāda pasūdīga kalibra laupītāju princese rāpos pāri sētai, viņš tikai noprasīja: "Was it dark and raining? Bwahahaha!" un atkal sāka vārtīties pa zemi smieklos. Smieklīgi, jā.