01:12 am
Toreiz slimnīcā man priekšā rindā bija sīks pusmūža musulmanītis, kuram laikam sāpēja kāja. Es domāju, ka viņš bija musulmanis, jo viņam līdzi bija sieva, divreiz dūšīgāka par viņu, ietinusies vienā no tiem melnajiem līķautiem.Dāma, kas reģistrēja pacientus, kādus pusstundu noņēmās ar viņu, vai, drīzāk, ar viņa angļu valodu, tad piecēlās no sava galda, iznāca laukā pie viņa, notupās un pētīja viņa kāju. To pašu neuzkrītoši darīja arī visi citi. Kāja ārēji izskatījās pilnīgi vesela, tikai ļoti spalvaina, un tāpat izskatījās arī viņa gaita. Vesela, ne spalvaina. Spalvaina drīzāk izskatītos viņa sievas gaita, jo viņai bija ūsas.
Savu apmeklējumu gan viņš dabūja, bet tas viss atstāja apmēram tādu pašu iespaidu kā epizode ar Džordžu mazā pārtraukuma laikā darbā. Toreiz mazie pārtraukumi mūsu nodaļā notika turpat uz vietas, stūrītī ar datorgaldu, printeri un krēsliem. Mēs parasti ap divpadsmitiem rītā vai astoņiem vakarā piesēdām tur izdzert kafiju, apēst kaut ko neveselīgu un maksimāli sasildīties vai atvēsināties. Tagad šis pasākums notiek pie ofisa, jo neizskatoties labi, ja cilvēki darba vietā tā vienkārši sēž un dzer kafiju pat, ja viņiem oficiāli ir pārtraukums.
Džordžs toreiz norūpējies rādīja Donam savu kāju, kuru laikam bija nobrāzis. Viņam likās, ka tas noteikti ir augonis. Dons toreiz saviebās, paskatījās uz kāju un mēģināja Džordžu pārliecināt par to, ka tas noteikti nav nekāds augonis, bet mēģinājumi Džordžu par kaut ko pārliecināt parasti ir bezcerīgi, tāpēc Dons drīz vien atmeta tam ar roku un izlikās, ka viņam jādara kaut kas ļoti svarīgs pie datora.
Uz Dona datorgalda kāds ar safety knife bija iegravējis uzrakstu DON IS GAY. Vienmēr, kad piegāju pie viņa ar kādu jautājumu, uzraksts bija man acu priekšā un man nāca smiekli. Kā bērnudārzā.
Datorgalds tagad ir nomainīts un uzlikts uz platformas, par kuru nevienam nav ne jausmas, kāpēc tā tur ir vajadzīga. Tagad platformai apkārt ir uzliktas arī sienas. Ar nepacietību gaidām, kad tiks uzstādītas arī šaujamlūkas.