| #13 C. ir gultā |
[7. Mar 2018|11:51] |
Paņēmu dienu. Man vajadzēja tieši šo. Es tā nebiju domājusi. Ledusskapī stāv kūka, pirkta kolēģiem, tāda skaista, ar zemenēm un biezpienu (jo gribēju pēc iespējas līdzīgāku tam baltajam, skaistajam mākonim, kas man bija īstajā dienā) un klusiņām rūgst. Ceru, ka līdz rītam izturēs. Man vajag tieši šo dienu.
Atpūsties. Vakar mēģināju ielēkt pa taisno darbos, bet viss, kas sakrājies, kāpa uz augšu un atņēma man balsi. Ļoti gribējās izbauroties uz M. - neprooduktīva padarīšana. Ļoti gribētu parunāties ar N. - par to, ko lai dara, lai atdalītu beidzot to frakciju, lai man pārstāj rūpēt. Pagaidām esmu izdomājusi, ka:
a) kad neizrunājas, pazūd balss
b) kaut kādā brīdī M. man ielingos tajā veco, kaitinošo klasesbiedru kastē, ar kuriem kādreiz bijis interesanti, bet nu vairs ne, un ir pilnīgi vienalga, ko viņi domā, ko saka, viņu viedokļi man neizraisa sakāpinātas emocijas.
c) tas brīdis būs tuvākā mēneša laikā.
Šodien sadzīs balss, uz darbu iešu arī sestdien, bet tas būs tā jauki un liderīgi un, iespējams, daudz produktīvāk kā mēģināt to šodien. Šodien man gribas izcept sev pankūkas, sasildīt pienu, visu laiku mēģināt pakasīt kaklu un cerēt, ka rīt mana balss būs atpakaļ atnākusi.
"Tu tā varētu šausmu filmas ierunāt," teica L. vakar, maigi stumdams mani pa ofisa paklāju durvju virzienā.
"Dabūsi mezglus uz balssaitēm un tad tik būs!" Jā, sasiet balsi man nevajag. Gribu runāt un dziedāt brīvi. |
|
|