| |
[17. Jan 2018|09:08] |
Mans 2003-2011 Lielais Bubulis šonakt ielauzās gandrīz skaisti pabeigtā sapnī. Iekāpa vienkārši busiņā negaidot, sniedza lekciju par vājumu un to, kā visiem viņus, varmākas, vajadzētu mēģināt vismaz saprast kā dziļi nelaimīgus cilvēkus.
Tur, sapnī, es kliedzu tik šausmīgos zvēra toņos tādas lietas, ko nemūžam nevarētu izteikt dienas gaismā. Kā nepiedošu, ienīdīšu, līdz savai pēdējai elpai, kaut nekad mūžā arī šo cilvēku vairs neredzēšu. Kā gribu viņa nāvi.
Kliedzu tik mežonīgi, cik tik pietika balss. Varbūt skaļi arī - nezinu, nebija neviena blakus, kas varētu liecināt. Un tad pamodos.
It kā slikti. Mokoši. Un tomēr. Ziniet, visas tās "piedošanas mācības", "sakauj ienaidu ar mīlestību", "kad sit pa vienu vaigu, griez otru" - tas ir fufelis. Nevajag! Cīnīties par sevi vajag. Un neaizmirst. Piedošana ir manā prātā kaut kas tik balts un svēts, draugu un labu vēlošu cilvēku starpā dalīts. Bubuļiem nepienākas. Un tas ir ok, tās ir manas tiesības.
Sapņi pāries paši no sevis, kad atkal nāks nedaudz mierīgākas dienas un nesāpēs tās pavisam svaigās, ar šo nesaistītās lietas. |
|
|