Visstizlitizlaislaiks.
Posted on 2009.06.13 at 15:08Garastāvoklis:: fak.
MUZONS: U.K - Dievs
Man iet brīnišķīgi. Gandrīz demsit dienas vajadzēja ieslīgt bezdarbībā, sadzīvot tikai ar televizoru, kurš raustās, un stulbajām govīm, kuras nepārtraukti mauj. Man tie mājlopi ir apnikuši. Es vairs negribu slaukt govis, es negribu tīrīt kūti, es to nedarīšu. (bet noteikti nāksies). Mana mutere ir idiote. >< Viņa, augsti godājamais sievišķis, kas ir tik pedantiski perfekts, aizmirsa nomaksāt interneta rēķinu, MANA interneta rēķinu, kad es to uzzināju, es gribēju eksplodēt. Tā diena bija kā ļauns murgs, protams, tūlīt pēc tam viņa devās samaksāt, bet tik un tā, tikai šodien pieslēdza. Es jūtos atpalicis, nē, diemžēl, es tāds neesmu, bet jūtos gan. Es esmu atpalicis no visas modernās kustības, no interneta jaunumiem un tā piedāvātajām ekstrām. Es zinu, viņa to gribēja speciāli, viņa jau noteikti nezin cik ilgi plānoja nesamaksāt rēķinu, lai MAN ieriebtu. Var būt izklausās, ka esmu šausmīgi kaprīzs un necienu savus senčus, bet tā nebūt nav, es esmu es un dators ir gandrīz visa mana dzīve, pat tizlajamgejamgustiino ir internets, bet man nav. Paldies dieviņam, tagad arī man ir. Tākā tās tur dēļ man nebija internets, es ierakstīšu dienas notikumus. (man ir pierakstīts uz lapiņas, es pat brīnījos, ka pēc skolas beigšanas vēl kaut ko tādu māku!!)
05.06.
Ome mani no rīta piecēla ar savu skaļo piršanu, es nejokoju, kad pamodos, domāju ka sācies karš, vai arī kāds grib nofenderēt mūsu moskviču. Smaku es nejutu, jo esmu diezgan tālu no viņas istabas, bet tētis teica, ka labi nebija, nabadziņš.
Ēdām brokastis, forši, mamma pateica, ka rītdien jāiet uz to nometni, es tēloju sajūsmu, lai viņai prieks, lēkāju, apskāvu, vārtījos pa zemi, spiedzu, ak, viņa bija tik laimīga. Tā būs noteikti būs ''jauka'' dienas nometne. Izdarīju mājas darbus, devos uz istabu izvēlēties apģērbu rītdienai, mans apģērbu klāsts ir liels, jāizvēlas kaut kas tāds foršs, ja tur būs kādi pilsētnieki, lai atkal mani neapsmej. Nujā, šī bija tā neveiksmīgā dieniņa, kad pazuda internets.
-Mammu, mammu, internets neiet!- es asarainām acīm sacīju.
-Kā neiet? Es taču n...- te nu viņa aprāvās, hā. -Es tūlīt aiziešu pie kaimiņiem nomaksāt, tad jau pieslēgs?-
Es aizšļūcu uz savu istabu, vēros sienā. Pazīmēju, jā, sanāca kropli.
Vakars, visi guļ, par brīnumu ome nebļauj. Man nav ko darīt, es nevaru tik ātri ieiet gulēt. Dodos skatīties televizoru, pulkstens viens. Ieslēdzu, bļe, pa skaļu uzgriezts, pa visu māju sāk skanēt - dziļāk, jā, ahā - māte drīz varēs lepoties ar kurlumu. Es nogriežu skaņu, ceru, ka neviens nedzirdēja. Mazliet paskatos kā plikie viens otru glāsta un tur sten un vaid, nesaprotu, ko viņi tur tēlo, kādā jēgā un kāpēc tā jādara. Man parasti ātri apnīk, arī šoreiz, izslēdzu televīzoru, dodos gultā, mētajos no viena sāna uz otra, man šķiet man pēdējā laikā ir pārāk liels stress. Es pirms gulētiešanas lūdzu dieviņu, par veselām divām lietām.
1. Lai man ātrāk, jel, uzrastos internets un es varētu tur pavadīt šīs riebīgās bezdarbības stundas.
2. Par to, lai man nometnē būtu labi, un mani pieņemtu.
3. Lai dievs mani uzklausa.
4. Sanāca tomēr četras. Lai es šonakt arī izgulētos, rīt man ir liela diena. :)
Nujā, kaut kad vēlāk es aizmigu..
06.06.
Piecēlos, laikam biju gulējis, ar pavisam svaigu galvu, vēderā vairs nebija dīvainā sajūta, bet tiklīdz es atsāku domāt, centrfūga iedarbojās, skrēju uz tualeti izvemties, jā, palika labāk, bet ne labi.
Paēdu brokastis, vēljoprojām dīvainā sajūta vēderā neatstājās. Devos uz to sūda nometni.
Nonācis es secināju, jel, kādā ellē esmu iekūlies. Tas bija tik stulbi, tur bija desmit cilvēki, pagaidām, visi apmēram astoņus gadus veci. Redzēju šurp nākam vienu vecāku, ap gadiem četrpadsmit, varbūt kļūsim draugi. Diezgan pagarš stāvs, jau redzot viņu tuvumā mani nostāja dīvaina sajūta, ka nekas nesanāks. Mēģrinu atraidīt nelabās domas, nesanāk. Kad viņš atnāca, es sapratu, elle ir klāt, esmu nonācis sīko pintiķu un atpalikušo kopienā, forši, māt, es tevi mīlu, lūdzu dievu, kaut es būtu sajaucis, es pēdējā laikā daudz lūdzos. Atnāk bāba, es jau domāju, ka vienkārša garām gājēja idiote, bet nē, tā skaitās nometnes vadītāja un es neko neesmu sajaucis, so fan. Vecene, jāuzrunā misis Smaida, labi, Misis Smaida ir veca kraņa, kurai noteikti ir pāri 60, bet viņa vēl diezgan spirgta, uz galvas sirma matu rota, kas atgādina puķi ar garām lapām, secinu, mati nav mazgāti vismaz gadu, jo lai TIK ļoti saķiptu nepietiek ar mēnesi, drēbes, kaut kādi brūni svārki (laikam lai kakas nevar redzēt cauri), puķaina blūze, jā, sakopta dāma .
-šodien mēs iepazīsimies- viņa cenšas uztaisīt mīlīgu balstiņu, man šķiet, ka nesanāk, bet sīkie un atpalikušais par to uzjautrinās, ak, cik jautri man šajā kompānijā!
- Nosauciet savus vārdiņus. - Visi tur nosauc, bla bla bla, es pat nemēģinu kaut ko iegaumēt. Nonāk pie manis.
- Un kā tevi sauc puisīt? - pretīgz protēžainz smaidz.. Fuj. Runā ar mani itkā es būtu atpalicis, nē, es neesmu.
- Centis. - Es dusmīgi izgrūžu, priekš kam viņai mans vārds?
- Kāds mums te šodien nav omiņā. - Viņa mīlīgi noķiķinās, fuj, pē.
- Nu tā dārgie, šodien pietiks izklaidēties, uz rītdienu mājasdarbs, iemāciieties visu vārdus no galvas. - es eju prom. Tūlīt iešu pie mātes un teikšu, lai mani atpestī no tās bedres, es jūtu, ka slīkstu, padomā tik, vesalas divas nedēļas dauņu sabiedrībā.
Aizeju mājās, uz galda zīmīte, pretīgā rokrakstā, mana māte nekad nav īsti mācējusi rakstīt, skolā nav gājusi.
Centīt, mēs šovakar mājās nebūsim, ciemiņos. Neuztraucies, ledusskapī ir ko ēst, pabaro omi, govis jau izslaucu. Mīļā mamma.
Viņa tiešām ir mīļa. Es būtu laimīgs, ja man būtu internets, bet man nav. Tas nozīmē, ka man vēl rīt būs jāiet uz to foršo nometni uz jāizklaidējas ar atpalikušajiem draudziņiem, jābaro ome, dievs, jel, palīdzi man šo visu pārdzīvot un atpestī mani no šīs elles.
***
Man tagad jāiet govis dzirdīt, vēlāk uzrakstīšu pārējās dienas. :)
Mīlošais Centis.
05.06.
Ome mani no rīta piecēla ar savu skaļo piršanu, es nejokoju, kad pamodos, domāju ka sācies karš, vai arī kāds grib nofenderēt mūsu moskviču. Smaku es nejutu, jo esmu diezgan tālu no viņas istabas, bet tētis teica, ka labi nebija, nabadziņš.
Ēdām brokastis, forši, mamma pateica, ka rītdien jāiet uz to nometni, es tēloju sajūsmu, lai viņai prieks, lēkāju, apskāvu, vārtījos pa zemi, spiedzu, ak, viņa bija tik laimīga. Tā būs noteikti būs ''jauka'' dienas nometne. Izdarīju mājas darbus, devos uz istabu izvēlēties apģērbu rītdienai, mans apģērbu klāsts ir liels, jāizvēlas kaut kas tāds foršs, ja tur būs kādi pilsētnieki, lai atkal mani neapsmej. Nujā, šī bija tā neveiksmīgā dieniņa, kad pazuda internets.
-Mammu, mammu, internets neiet!- es asarainām acīm sacīju.
-Kā neiet? Es taču n...- te nu viņa aprāvās, hā. -Es tūlīt aiziešu pie kaimiņiem nomaksāt, tad jau pieslēgs?-
Es aizšļūcu uz savu istabu, vēros sienā. Pazīmēju, jā, sanāca kropli.
Vakars, visi guļ, par brīnumu ome nebļauj. Man nav ko darīt, es nevaru tik ātri ieiet gulēt. Dodos skatīties televizoru, pulkstens viens. Ieslēdzu, bļe, pa skaļu uzgriezts, pa visu māju sāk skanēt - dziļāk, jā, ahā - māte drīz varēs lepoties ar kurlumu. Es nogriežu skaņu, ceru, ka neviens nedzirdēja. Mazliet paskatos kā plikie viens otru glāsta un tur sten un vaid, nesaprotu, ko viņi tur tēlo, kādā jēgā un kāpēc tā jādara. Man parasti ātri apnīk, arī šoreiz, izslēdzu televīzoru, dodos gultā, mētajos no viena sāna uz otra, man šķiet man pēdējā laikā ir pārāk liels stress. Es pirms gulētiešanas lūdzu dieviņu, par veselām divām lietām.
1. Lai man ātrāk, jel, uzrastos internets un es varētu tur pavadīt šīs riebīgās bezdarbības stundas.
2. Par to, lai man nometnē būtu labi, un mani pieņemtu.
3. Lai dievs mani uzklausa.
4. Sanāca tomēr četras. Lai es šonakt arī izgulētos, rīt man ir liela diena. :)
Nujā, kaut kad vēlāk es aizmigu..
06.06.
Piecēlos, laikam biju gulējis, ar pavisam svaigu galvu, vēderā vairs nebija dīvainā sajūta, bet tiklīdz es atsāku domāt, centrfūga iedarbojās, skrēju uz tualeti izvemties, jā, palika labāk, bet ne labi.
Paēdu brokastis, vēljoprojām dīvainā sajūta vēderā neatstājās. Devos uz to sūda nometni.
Nonācis es secināju, jel, kādā ellē esmu iekūlies. Tas bija tik stulbi, tur bija desmit cilvēki, pagaidām, visi apmēram astoņus gadus veci. Redzēju šurp nākam vienu vecāku, ap gadiem četrpadsmit, varbūt kļūsim draugi. Diezgan pagarš stāvs, jau redzot viņu tuvumā mani nostāja dīvaina sajūta, ka nekas nesanāks. Mēģrinu atraidīt nelabās domas, nesanāk. Kad viņš atnāca, es sapratu, elle ir klāt, esmu nonācis sīko pintiķu un atpalikušo kopienā, forši, māt, es tevi mīlu, lūdzu dievu, kaut es būtu sajaucis, es pēdējā laikā daudz lūdzos. Atnāk bāba, es jau domāju, ka vienkārša garām gājēja idiote, bet nē, tā skaitās nometnes vadītāja un es neko neesmu sajaucis, so fan. Vecene, jāuzrunā misis Smaida, labi, Misis Smaida ir veca kraņa, kurai noteikti ir pāri 60, bet viņa vēl diezgan spirgta, uz galvas sirma matu rota, kas atgādina puķi ar garām lapām, secinu, mati nav mazgāti vismaz gadu, jo lai TIK ļoti saķiptu nepietiek ar mēnesi, drēbes, kaut kādi brūni svārki (laikam lai kakas nevar redzēt cauri), puķaina blūze, jā, sakopta dāma .
-šodien mēs iepazīsimies- viņa cenšas uztaisīt mīlīgu balstiņu, man šķiet, ka nesanāk, bet sīkie un atpalikušais par to uzjautrinās, ak, cik jautri man šajā kompānijā!
- Nosauciet savus vārdiņus. - Visi tur nosauc, bla bla bla, es pat nemēģinu kaut ko iegaumēt. Nonāk pie manis.
- Un kā tevi sauc puisīt? - pretīgz protēžainz smaidz.. Fuj. Runā ar mani itkā es būtu atpalicis, nē, es neesmu.
- Centis. - Es dusmīgi izgrūžu, priekš kam viņai mans vārds?
- Kāds mums te šodien nav omiņā. - Viņa mīlīgi noķiķinās, fuj, pē.
- Nu tā dārgie, šodien pietiks izklaidēties, uz rītdienu mājasdarbs, iemāciieties visu vārdus no galvas. - es eju prom. Tūlīt iešu pie mātes un teikšu, lai mani atpestī no tās bedres, es jūtu, ka slīkstu, padomā tik, vesalas divas nedēļas dauņu sabiedrībā.
Aizeju mājās, uz galda zīmīte, pretīgā rokrakstā, mana māte nekad nav īsti mācējusi rakstīt, skolā nav gājusi.
Centīt, mēs šovakar mājās nebūsim, ciemiņos. Neuztraucies, ledusskapī ir ko ēst, pabaro omi, govis jau izslaucu. Mīļā mamma.
Viņa tiešām ir mīļa. Es būtu laimīgs, ja man būtu internets, bet man nav. Tas nozīmē, ka man vēl rīt būs jāiet uz to foršo nometni uz jāizklaidējas ar atpalikušajiem draudziņiem, jābaro ome, dievs, jel, palīdzi man šo visu pārdzīvot un atpestī mani no šīs elles.
***
Man tagad jāiet govis dzirdīt, vēlāk uzrakstīšu pārējās dienas. :)
Mīlošais Centis.
Turpinājums.
Posted on 2009.06.13 at 19:58Garastāvoklis::
raudošs
MUZONS: Latvijas Himna
Tagad atkal brīvs brītiņš, paēdu, varu rakstīt.
07.06.
No rīta pieceļos. Izdaru rīta rituālus. Es smirdulīti esmu izdzinis laukā, tik labi, ka esmu mājas saimnieks. Es ieslēdzu latvijas radio 2, skan forša dziesma, pie spoguļa veidoju dažādas deju kustības, vispār man labi sanāk, tas man uzdzen nostaļģiju, es bērnu dāzrā biju labākais dejotājs. Manu mieru iztraucē omes kliedziens. Fak, aizmirsu pabarot. Skrienu uz ledusskapi, izvelku pudelīti ar maisījumu un iebāžu viņai mutē, viņa savādāk neēd. Viss ir labi, klusums. Bet mana vijīgi mākslinieciskā gaisotne ir izzudusi. Man ir garlaicīgi, es nezinu, varētu pat iet runāt ar omi, bet viņa jau vienmēr tik par savām kaitēm un kakām.
Es izeju sētā salasīt puķītes, dzirdu, piebrauc busiņš ar mirgojošām bākugunīm, pie kaimiņu mājas. Policija! Varbūt aiztur Gustīno par pedofīliju? Es pielienu tuvāk un pētu, uz nestuvēm iznes gustīno, pavisam bālu, tā nav policija, ātrie! Ak nē, Gustīno ir miris. Es izplūstu asarās, vai tādēļ viņš nenāk uz foršo nometni?
Es šodien nevaru iet uz nometni, man ir sēras, tas ir labs attaisnojums. Es ielienu gultā, apķeru spilvenu, izraudos, un dungoju miega dziesmiņu. Kādēļ dzīve tik viegli atņem draugus? Gustīno bija mans draugs, mēs kopā šad tad kaut ko darījām, bija jautri, viņš mani neapsmēja, man Gustīno patika. Nāve ir ļauna, drausmīga, nāve ir pretīga, es to ienīstu, ja atņem man draugu, tad, lai ņem arī mani. Ar ko es iešu uz skolu? Man vairs nav mans uzticamais draugs Gustīno, varbūt man arī jādodas pie nāves? Varbūt viņa mani paņems savā gādībā, man nebūs vairs jāuztraucas par omi kas nepārtraukti apdiršas, par govīm, kuras visu laiku jāslauc, par zvēriem, kuru kūts man jātīra, par mammu, kura mani ienīst un par manu eksistenci bieži aizmirst, noteikti manā vietā gribēja meitu un visi citi radagabali, vai es tiem esmu kaut ko vērts? Nedomāju viss, vienkārši nekaunīgs puika, kurš nemāk uzvesties un neciena to, ko viņam dod, vai tā ir? Vai tā tik tiešām ir? Es tik tiešām necienu citus? Es nezinu...
Es pamodos, secinu, ka ir jau tumšs. Sūdīgi. Dodos paēst, man ir bail. Vecāki vēl nav, nav jau pirmā reize, apdzerās un tad nevar atcerēties kur dzīvo un, ka viņiem ir dēls. Johaidī. Es aizmirsu par nometni, es nogulēju nometnes laiku. Vai mani tagad nogalinās? Vai man ko darīs? Man ir tik daudz jautājumu, es nezinu ko iesākt, viss ir tik slikti, nevaru sagaidīt, kad mamma būs mājās, dodos gulēt. Man viss vienalga.
Sēras.
07.06.
No rīta pieceļos. Izdaru rīta rituālus. Es smirdulīti esmu izdzinis laukā, tik labi, ka esmu mājas saimnieks. Es ieslēdzu latvijas radio 2, skan forša dziesma, pie spoguļa veidoju dažādas deju kustības, vispār man labi sanāk, tas man uzdzen nostaļģiju, es bērnu dāzrā biju labākais dejotājs. Manu mieru iztraucē omes kliedziens. Fak, aizmirsu pabarot. Skrienu uz ledusskapi, izvelku pudelīti ar maisījumu un iebāžu viņai mutē, viņa savādāk neēd. Viss ir labi, klusums. Bet mana vijīgi mākslinieciskā gaisotne ir izzudusi. Man ir garlaicīgi, es nezinu, varētu pat iet runāt ar omi, bet viņa jau vienmēr tik par savām kaitēm un kakām.
Es izeju sētā salasīt puķītes, dzirdu, piebrauc busiņš ar mirgojošām bākugunīm, pie kaimiņu mājas. Policija! Varbūt aiztur Gustīno par pedofīliju? Es pielienu tuvāk un pētu, uz nestuvēm iznes gustīno, pavisam bālu, tā nav policija, ātrie! Ak nē, Gustīno ir miris. Es izplūstu asarās, vai tādēļ viņš nenāk uz foršo nometni?
Es šodien nevaru iet uz nometni, man ir sēras, tas ir labs attaisnojums. Es ielienu gultā, apķeru spilvenu, izraudos, un dungoju miega dziesmiņu. Kādēļ dzīve tik viegli atņem draugus? Gustīno bija mans draugs, mēs kopā šad tad kaut ko darījām, bija jautri, viņš mani neapsmēja, man Gustīno patika. Nāve ir ļauna, drausmīga, nāve ir pretīga, es to ienīstu, ja atņem man draugu, tad, lai ņem arī mani. Ar ko es iešu uz skolu? Man vairs nav mans uzticamais draugs Gustīno, varbūt man arī jādodas pie nāves? Varbūt viņa mani paņems savā gādībā, man nebūs vairs jāuztraucas par omi kas nepārtraukti apdiršas, par govīm, kuras visu laiku jāslauc, par zvēriem, kuru kūts man jātīra, par mammu, kura mani ienīst un par manu eksistenci bieži aizmirst, noteikti manā vietā gribēja meitu un visi citi radagabali, vai es tiem esmu kaut ko vērts? Nedomāju viss, vienkārši nekaunīgs puika, kurš nemāk uzvesties un neciena to, ko viņam dod, vai tā ir? Vai tā tik tiešām ir? Es tik tiešām necienu citus? Es nezinu...
Es pamodos, secinu, ka ir jau tumšs. Sūdīgi. Dodos paēst, man ir bail. Vecāki vēl nav, nav jau pirmā reize, apdzerās un tad nevar atcerēties kur dzīvo un, ka viņiem ir dēls. Johaidī. Es aizmirsu par nometni, es nogulēju nometnes laiku. Vai mani tagad nogalinās? Vai man ko darīs? Man ir tik daudz jautājumu, es nezinu ko iesākt, viss ir tik slikti, nevaru sagaidīt, kad mamma būs mājās, dodos gulēt. Man viss vienalga.
Sēras.