|
12. Jan 2017|04:14 |
pilnmēness gaismā atsāku drukāt. (tātad situācija palikusi sliktāka un laikam jau ir arī, dažas pagaisušas cerības attiecībās, atkal varbūt lielāka neskaidrība nākotnē, darbā).
Pirmais stāsts/tēma (nav jauna manos pierakstos):
Mana pārliecība/iedoma. Mēs esam kā zirnekļu tīklā saistīti. Mūsu pienākums ir noturēt tos, kas kļuvuši smagāki, krīt lejā, ārā no tīkla. Tāpat arī pašiem ir cerības noturēties tīklā, paļaujoties uz tiem, kas vairāk saturējuši gaismu, kad mums tā sāk trūkt.
Gadās. Gadās izkrist uz leju, kad vairs netici palīdzībai. Vai, kad vairs nejūti to, vai kad tā vairs nav, tā gan vajadzētu būt reti.
Uz augšu gan nevienam nevajadzētu aiziet, lai gan varētu gadīties arī tā. Aizietu citā tīklā.
Tā vienam otru jāsargā, jāpiedomā, ar labu vārdu jāatceras.
Šeit ir pierasts neticēt domu spēkam. Taču kurš gan nav redzējis pierādījumus?
Nobeigšu ar Dimitera dziesmas vārdiem (kas arī šeit nav pirmo reizi): "Nekam, kas ir īsts, nav garantijas un mīlestība ir nebaidīšanās". |
|