|
26. Maijs 2016|03:34 |
cik negodīgi :) esmu pārtraucis rakstīt dg. pat pie sevis.
kā tas var būt? kā tieku galā ar sevi? :) ar smaidu. ar stresneķeršanu.
vai man vairs nav ko teikt? kā ta nav, pļurkstēt var vēl un vēl. tikai... prieks kam? interesantāk? nu, nu.
interesantāk ir, kad putra ir vēderā, nevis galvā. tāpēc kā rodas putra, tā tā jāizstrebj. tad nebūs sabiezējumu.
un jādzer daudz ūdens.
raudāt? obligāti? sen nav sanācis, bet arī par to nekreņķēju. ja būs jābūt - būs.
ko es daru, kas notiek?
plūstu.
naudas stresi mani šobrīd ir atstājuši. un vispār stresi manī daudz nemājo.
varbūt vienīgais vārgais stress ir par privāto dzīvi, kuras nav. Bet... . Arī par to nestresoju. Stāstu sev - var būt daudz lielāki kreņķi par šo.
vēl joprojām stāstu sev par ilgo laiku, kas jau nodzīvots šai saulē. Nebūtu pamats sūdzēties, ja tas būtu viss.
atradu vienkāršotu dzīves formulu. agrāk biju noraizējies, ka nevaru izdomāt mērķi dzīvē. Tagad... sapratu, ka nav svarīgi kāds ir mērķis, galvenais ka ir. Tad var dzīves rotaļu spēlēt pilnvērtīgi.
Bet... Protams... joprojām... ir daži garu radījumi, kas saka, ka nekādu joku nav. Tikai... kāds gan ir šo garu dzīves mērķis? Tas tāpat ir izdomāts un pie tā turas. Bet... ja izdodas izšķīst, tad to pat neviens nepamana. Ir skaisti, bet īsti jau vairs nekā nav.
Nu lūk, mana personiskā reliģija, kuru ne stāstīt ne uzplīties.
Kāpēc tomēr te ko ierakstīju? jo...ir 3:48, bet no vakardienas sporta pārslodzes nevaru aizmigt. Atcerējos par pāris - ravejsledzejs, minikin, draugiem te, palasījos. Ak, raksta arī kapuciz, jauki.
kas tālāk? mūžam aktuāla ir laika šķietamība.
kopumā... esmu laimīgs. pie tā arī palieku. bet atsevišķi... notikumi notiek un es caur tiem teku. Lai gan tik pat aktuāls ir jautājums par "es".
ja nāks bēdas - būs jābēdājas. pagaidām to nav. tāpēc pagaidām kliedēju citu bēdas. kā nu spēju. ar piemēru
https://www.youtube.com/watch?v=Sbkj98UTCUs |
|