| celies gaisā |
14. Nov 2014|01:03 |
kaut ko vēl pateikt... ka jāpieseivo šitais brīnums.
Kas, kā būs tālāk? smaidāmi pavērot, ka pašam ciba šķiet tik vērtīga. Prāta spēlītes.
Ģimeniska anekdote par "Nieki".
-Mamm, kas tie zilonim apakšā?
-Prasi Tētim.
-Tēt..?
-Tie? Tie ir nieki.
-(Mamma) Nieki!? Tēvam tie ir nieki, zilonim tā ir manta!
Nevarētu teikt, ka es intensīvi būtu domājis par šīm dienām, vai to darītu tagad.
Plusi
Tev, vienam cilvēkam, liekas, ka topi saprasts, tādas mierinošas sajūtas. Remdējošas.
Uzzini jaunumus, skaties video, bildes. Apspried. Vareni socializējies.
Mīnusi
Gritēties atpakaļ? Iestaigātas takas, izveidotas saites? Iespējams, tas ir tieši tas, ko gribu mainīt. Gribu atsaitēties. Kamēr sasaitēts tikmēr nezini, vai atsaitējoties kritīsi vai celsies.
Šis tiek pastrādāts "tiltu dedzināšanas garastāvoklī", vai īsi pēc tā. Liekas gan... ka esmu pietiekami labi apguvis "nenožēlo neko".
Kam tas man?
Domāju, kur kurieni šis varētu aizvest... Kāds varētu būt gala punkts no izvairīšanās no cilvēkiem viedokļa (un nejaukais jautājums - kāpēc?) Atbilde, jo man tā šobrīd gribās. Jo tā vajag. Kas teica? utml.. atbilde: Tas ir tas, kā es jūtu un tā ir galējā instance.
Kas būs pēc tam?
Pāris dienas, kuras nebūs kur likt, kā dzied LT.
Patiesībā, būs neredzēti interesanti. Jo kur viens pazūd, tur iespēja rasties jaunam. Un jaunais var būt tik dažāds!
///
zem virsraksta: kārtējā TĒMA
domāju par cilvēku rotāciju dzīvē, kā tie nāk un iet. Mainās. Blāķiem vien. Tas viss priekš sevis iepazīšanas.
cita aizgūta TĒMA
mulsina. Ideja, doma, atziņa no kāda senas joga darba. Ka daba ir domāta, lai mēs iepazītu sevi. Tas ir tās galvenais, vienīgais uzdevums. Pēc tam, kad esam iepazinuši sevi, tā atkāpjas, nav vairs aktuāla, nefigurē.
Vēl, protams domāju par piesaistēm. Tiem pašiem senajiem KRAMPĪŠIEM. Enerģētiskajām saitītēm. Kuras no vēlmju materiāla vītas. Ka vēlmes reizēm tiek skatītas pārāk šauri. Ka tiek aizmirsts, ka mūsu vēlme arī ir dzīvot laikā. Pastāvīgi vēlamies un līdz ar to turamies laikā.
saistībā ar tethys_ vienu no pēdējiem ierakstiem... es laikam esmu moderns. Man brīvība un mīlestība ir viens.
Un tā, diemžēl, nav ikdienišķa parādība manā dzīvē.
cita, atkārtota TĒMA, ir prieks un bēdas, dzimšana un miršana, tikšanās un šķiršanās.
Kā kaut kā rašanās saistās ar prieku, bet pazušana ar bēdām. Bet ne tikai.
Rašanās izsauc tādu acis pieverošu prieku, neapzinātu. Bet Pazušana rada arī pārdomas.
Tā teikt, cik jauki, ka parādījās, nedomāšu, no kurienes.
Un..
Cik žēl, ka pazuda. "Kur vispār paliek lietas?"....
Ir jau forši darboties no stabilitātes pozīcijām, lai gan nezinām, kad jāaiziet. Miera laiki, visi dzīvo samērā ilgi... .
Vēl kāda TĒMA, vairāk privāta kā vispārīga.
Tā līdzjūtība, kā vecāki jutīsies...
Bet ir jāatceras. Katrs ir viens un savu ceļu staigā, savu laimi meklē.
Laimi otram iedot nevar, to var vai nu atrast pats vai neatrast. |
|