|
22. Nov 2013|12:48 |
Vakar pēc darba ap 18:30 braucu mājās. Iegāju dzīvoklī un nodomāju, cik labi ir siltā dzivoklī pēc 8h salšanas veikalā (atcerējos minētās lietas nepamanīšanu s komentāros). Te ir silti un mājīgi.
Šodien gan beidzo biju gatavs izskriet, taisīties vajadzēja žigli, jo nobumbulēt vakaru ir viegli. Tuvojās septiņi. Tā kā noskrien.lv katram skrējienam dod vārdu, tad arī tā kā tradīcija, jau skrējiena laikā, vai pirms tā domāt par nosaukumu. Šodien man doma bija "par tik daudz ko jānoskrien", tā nu es vispārināju.
Doma bija vispārīga un tāda tā palika līdz galam. Konkrētās lietas domās izgaismoju, bet tās tur neiesakņojās. J.Kupša nāve, Aiziešana no metalurga. L. vidusapmācība.
Izskrēju jūrmalā un domāju par virzienu. Paliku pie "prom no pilsētas", lai kņada un gaismas šajā brīdī nejaucas pa galvu. Skreju gar ūdens malu raudzīdams, lai nesaslapinu botas. Skrējās lēni (7min/km), bet bez grūtībām.
Galvā bija tāda murdoņa. Sirds nepārpūlējās. Plaukstas bija karstas iekšpusē no džempera un vējjakas. Pēdas siltas un šļūkāja smilšainajā zeķē pa boti.
Gāju agri gulēt, L sms sasniedzam mani no rīta, viņa izvēlējusies 2 atbildes. Pa diviem ceļiem neiet. Priekš sevis laikam to definēšu kā melošanu sev.
Saka "dzīve jau nebeidzas" neapstājas. Un pat ja apstātos, tas taču nemaina neko. Ar to taču nevar nobaidīt. Nobaidīšana ir apstādināšana. Kaut kad pasen kāda kādai bija teikusi: "gājējus un mirējus neturi".
Lielākā Latvijas traģēdija. Uzreiz domāju aiz kuras? Nāca prātā tikai viena - Talsu. Tad nāca prātā pēdējā taifūns Filipīnās Haijans vairāk kā 10 000 cilvēku tiek uzskatīti par bojā gājušiem, Ziemeļkorejas 80 cilvēku publiskā slepkavība. Nelaime tuvumā satuvina. Nelaime tālumā liek vien nošausmināties.
Cilvēku satuvināšanās, tā noteikti ir nelaimju labākā īpašība. Bez nelaimēm cilvēki jūtas pārāk vareni, pašpietiekami, auksti. Ja cilvēki paši sevi neregulē, notiek nelaime. Bet cilvēkam ir jābūt normālā jūtu stāvoklī, ar pietiekami daudz līdzjūtību. Ja nav... To palīdz atjaunot. (tā ies to iedomājos) |
|