|
26. Jul 2013|18:57 |
reiz rakstīju pa 3 ierakstiem dienā. Tagad - 1.
Aizdomājos, ka vajadzētu tagot "manas tēmas" un pierakstīt tos gaisa burbuļus. Lai gan bieži ir viegli saprotams no kurienes lācītim kājas aug. Parasta atspoguļošanās. Arī šeit viegli saprotams - lācis no laacz (žēlas nopūtas par viņa konta stāvokli).
Labāk turpināšu lasīt savu urantiju (un būt neviena nesaprasts. protams, pārspīlējums, atkal ar spoguļošanos).
Beidzot tēma. Provinciālisms/vietējums tai pretī globālisms, plašs skatījums. Vārdi ir neskaidri, doma skaidrāka. Tātad - kas ir tas labais, kas pazudis vietējumā.
Šoreiz būs arī atbilde. Ne vienmēr tā būs pie tēmām. Drīzāk parasti būs tikai jautājums.
Tikums. Grūti iedomāties vai dažādajās "valodās" ir šis jēdziens. Zinātnes valoda. Reliģijas valoda.
Tagad negribas skaidrot tikuma jēdzienu. Tie, kam tas nav, tāpat nesapratīs. Nu labi, vajadzētu, bet gan jau man pašam nav gana, lai par to runātu.
Cilvēkam no plašās pasaules, lielpilsētas vai tml. ir nācies iemācīties sadzīvot, sadarboties. Vietējam cilvēkam ir drošības garants - ģimene, jo visi jau tepat dzīvo.
Iestājas visatļautība. Nesodāmības sajūta. Tā ļauj izvirst.
Cilvēki izvirst vai savācas vides ietekmē. Jo realitāte šķiet tas, kas notiek apkārt, nevis tas, kas notiek iekšā.
Par paškontroles trūkumu esmu brīnījies jau kopš bērnības (kopš vēl biju kucēns). Kā sabiedrība pieņem un cilvēki attaisnojas "es nesapratu, ko es daru".
Es tam nespēju noticēt, līdzīgi kā aizbildinājumam par laika trūkumu.
Šoreiz izlaižot pieturu "mīlestība", tikums ir tas, kas nodrošina labklājību ilgtermiņā. Būt mierā ar sevi. Diemžēl nevaru runāt par čakluma tikumu. Ne tas man audzināts, ne pats radies.
Uz šīs "nevaru" nots šobrīd beidzu.
Tikumu nosaka iekšējais, ne ārējais, tā ir labā vēsts. Tikumīgs ir apmierināts (laimīgs, gandarīts) priekš sevis, ne citiem.
cita tēma ir attīstības ceļa līkloči. Mani apbrīno taisnā ceļa ticētāji. Lai mazinātu pārliecību "šo kļūdu es vairs nepieļaušu" pietiek kaut vai uzspēlēt tenisu. |
|