| Gribu būt tur :) |
29. Jan 2013|21:11 |
Izlasīju pusi 'no patikšanas uz patikšanu' un 'svētotekstu' kur teikts tas pats, kas iepriekšējā ieraksta beigās.
Kā ir ieplānota mūsu dzīve? Vai piedzīvotie maģiskās (visīstākās) mīlestības mirkļi doti vien ticības stiprināšanai? Vai tomēr tas sasniedzams? Tas nav tas, tomēr skaisti ir arī tie mirkļi, kad ego atkāpjas. Tas lielīgas es, kas pavada gandrīz visās dienas gaitās. Kad ieraugi to no malas, tas liekas tik pretīgs. Bet tad atkal ieslīdi egoismā atpakaļ. Laikam pirms ego atkāpšanās mīlestība nav iespējama. Droši vien šo kristieši domā, kad saka 'dievs ir mūsu attiecībās'. Mīlestība tomēr ir forša :). Kā nekā varenākā no varām. Tik stipra, ka spēj būt visvājākā. Šis vājums uzvar visas stiprās enerģijas. Tām gribas pakļauties mīlestībai. Enerģiju daba jau ir vienkārša, ja tā nesaskata iemeslu pretoties - tā pakļaujas.
Atgriežas noskaņojums piekopt dažādas garīgās prakses, lai nokļūtu izmainītos apziņas stāvokļos. Neviena cita dēļ, bet sevispēc.
13. gads šai laicīgajā pasaulītē ir atnācis, bet vidēja termiņa mērķi uzstādīti nav. Kāpēc dzīvot? Pagaidām... Jo mirt vēl negribās. |
|