|
24. Mar 2012|21:05 |
Mani draugi aizgājuši pa pieskari.
Viņu intereses kļuvušas savādi... pamainījušās.
Bet tas ir normāli. Ir pavasaris. Kaut arī aizkavējies.
(lai jau bēdu brālis veseļojas, es arī ar sāpošu ķermeņa daļu, ar kuru sievietes reizēm identificē sevi)
Jāsāk ar apvainojumu, tad pēcāk svaigāks gaiss.
Man pašam. Nē, nav sūdīgi, ir mierīgi, labi, sirsnīgi.
Kakls sāp. Pārējie simptomi tepat. Acis sāp, galvas silta, sāp satricinājumos, kauli lauž.
Jūtos mīlēts un ar mīlestību tuvu esošu. Bija īss mirklītis, kad tagad mājās braucot gribējās uzdziedāt. Tas man tāds kritērijs laimīgumam. Ļ. izskatījās laimīga, bija tāda sajūta.
Mācībās patīkams pēcsasprindzinājuma atslābums. Jo šķietami grūtākā (sporta fizioloģijas) ieskaite nokārtota.
Pēc atgriešanās mājās tāda apmēram "nekam neesmu vajadzīgs" sajūta, kas mēdz būt šad tad pēc ceļojumiem.
Jā, saprotams, ka šīm mācībām neskatoties uz ambīcijām, tomēr nav tas augstais līmenis. Es domāju par pasniedzējiem. Bet tomēr, varbūt, tas ir labākais Latvijā esošais. Otrā puse - viegli kļūt par labāko Latvijā, bet ar to taču nepietiek. "Ar pasauli nepietiek".
Rīt 24h darbs.
Parīt teniss. Miegs. Šaušanas treniņš.
Aizparīt, aizaizparīt pagaidām plānu nava. Vispār, uz doto brīdi mierīgāka izskatās dzīvīte nākamajai nedēļai. Bet "kā būs, to jau nezin neviens". |
|