| Vienkārši – izrunāšanās. |
12. Sep 2011|03:47 |
Ir atkal izrunāšanās laiks. O mēnesis.
Parša. Kultūras cilvēks. Es par. Bet ne iekšā.
Kāpēc kultūras cilvēki neiet politikā.
Jo dzīvo citā līmenī. [Punktam grūti līniju saprast. Līnijai laukumu. Laukumam telpu.]
Kopumā ir labi, ka milzīgā piesaiste viņai beigusies. Palicis vien viegla dežūrgaismiņa. Trauksmes gaismiņa, ja nu kas, tad esam ar kādu dzīparu vēl sieti. Kā tas izpaustos, cerams nevajadzēs redzēt, jo nekad nekas tāds.
Paša pašnovērtējums joprojām staigā pa miglotām rudens pļavām, meklē mani.
Ko vajadzētu? Ideju nav daudz, ar idejām galva vispār nav noslogota.
Ja kaut kas būtu jāmaina. Jo pa daļai šķiet, ka šis dzīves posms ir izsmēlies. Bet var jau būt, ka tikai šķiet tā.
Vai obligāti vajag kādas grūtības? Diez. Mans vārgais gars vēlas vieglumu. Turpinās. Pasaulssaprašanas mēģinājumi.
Bet šodien skanēja labi pārlasītajā Anastāsijā. Cilvēki turpina kost Ādama ābolā. [un es padomāju, ko tad tas nozīmē, un patiešām] tas nozīmē mūžīgo jautājumu uzdošanu un atbildēšanu uz tiem. Kamēr `īstā vieta` ir ārpus. Es to varbūt nebūtu atminējies, ja nebūtu piedzīvojis vēl šīs dzīves laikā.
Pēdējā laika tēma ir ķermenis. Atgādinājums, ka dzīvo ķermenī. Ka tas ir tas līmenis, kurš [jā] ņem cauri. Apjausmas, sapratnes par lasīto, `citur Tev ķermenis nebūs`. Viva la vie.
[Nekas prātīgs šīs pārdomas. Kāds tās lasa? Gan jau.]
Ar ķermeni saistītā doma, kāpēc sievietēm patīk trīsdesmitgadnieki. Es neko, tikai novēroju skatienus. [T-Es esmu mazliet Donkihots.] Varbūt tas ir tas vecums, kurā gribās būt mūžīgi jaunam. Vecums, kurā viņas domā beidzot liels, bet vēl ne vecs. Nekas, tas pāries nemanot. Fredim bija dziesma, ja?
Tā jau var teikt – draugus iepazīst nelaimē. Par laimi, mani nelaimes neapmeklē. Man jau liekas, ka nav man īstu draugu, bet es varu kļūdīties. Uz šo nevajadzētu iespringt.
Par praktisko sporta pusi.
Kāds es izskatīšos Oktobra beigās? Sūdīgāks kā tagad? Esmu dumš? Ar savu kājeli skriet 3 pusmaratonus un stundas skrējienu. Kas tai kājai kaiš? Pie dakteriem nav būt, un diez vai sanāks. Lepnums, spīts, muļķība? Vai varbūt nav tik traki ;) Gan jau nav tik traki.
Cik ātri noskriešu stundinieku? Ja jau Ormanim nesanāca 14, man ar nesanāks, turklāt tās baigās mocības, Vella ducis būs labi.
Cik ātri skriešu Siguldu? Zinām tos „savā tempā”. Citreiz `savs temps` ir ar zvaigznītēm gar acīm, citreiz ar `ai, varēja jau ātrāk, negribējās`.
Cik ātri Ozolniekos? Tas vēl tālu.
Valmierā gan mēģināšu vēl pēdējo reizi noskriet na haļavu, ar baloniem un bez gpsometra 1h45.
Man vajadzētu atslābt par tenisu. Rudens klāt un nesanāks vairs tik daudz uzspēlēt. Kad sanāks – sanāks. Un cerēt var – nākamgad būs korti.
Karatē arī ir lieks manā dzīvē. Ir jau protams interesanti. Bet tā kā es to gribu. Vien kustību priekam, neiespringstot uz jostām, kādām baisām prasmēm.
Mazliet gribās piedzīvojumus. (ar to viļņos laikam nepietika) Tik nekas nenāk prātā. Kur lai sevi triecu (diez vai runa par piedzīvojumu sacensībām). Būs jāuzspēlē zolīte.
Nu re, būs arī piedzīvojums. R. zvanīja, atgādināja par gnp velotūri. Sameklēt lienētus veļukus un aidā. |
|