| apmēram |
23. Aug 2011|14:02 |
Tiku sodīts. Vēl +3 km/h un 3 mēn. bez tiesībām.
Pēc brauciena biju noguris. Plāni sanāca mazliet ne līdz galam izplānoti. Stunda gaidīt līdz vilcienam. Sēžu zālītē ar diviem māju pieskatītājiem, kamēr vecāki prom. Bikstos pauze, Skrundā pauze. Galā vēlāk kā Gita. Kamēr biju Durbē, viņa jau savā galā. Biju neapmierināts, jo neplānoti noguris, jo rīt bija šodiena. Un es ļoti labprāt nāku uz darbu pilnīgi atpūties. Lelde sajūsminājās par šādu attieksmi pret darbu. Bet tā jau vairāk attieksme pret sevi, sevis žēlošana(mīlēšana). Man ļoti nepatīk mocības, ja no tām var viegli izvairīties, laicīgi ejot gulēt. Nu neko. Nepadoāju, nepaskaitīju. Ka izdevīgāk būtu... .
Ģeologs, filoloģe, inženieris, datoriķis. Es sevi vairs nevaru nosaukt par to, ko mācījos.
Bikstos gulēju zālē ar basām kājām. Skrundā ēdu maziņos tomātiņus. Ņamm, ku garšīgi. Jā es esmu tāds. Pats ēdu un par citiem nedomāju. Vēlme runāties, kad tas nav nolikts. Cilvēki ir tādi.
Par cilvēkiem, iespējams, man vajadzētu būt neapmierinātam. Iespējams mazliet tāds esmu. Noteikti tam ir lielāks sakars ar mani, ne citiem. Nesanāk būt tam visgudrākajam, kas nevaino ne citus, ne sevi.
Atpakaļceļā nabaga vāģītim bija 6 cilvēki jāved līdz Dobelei. Gar zemi pakaļa nestrīķējās, vairāk gan bažījos par poličiem. 2 sodi vienā dienā būtu sūri. Bet zāles jau ir rūgtas, jo ikdiena tiek izvēlēta salda.
Skrējās tīri viegli. Enerģijas samazināšanos sajutu nedaudz skrējiena beigās. Bija sāpītes kreisajā kājā. Celis nesāpēja, bet muskuļi un cīpslas augšā un apakšā tam.
Sirds aizvien nav stipra, un balansē uz sāpēšanas, duršanas robežas. Arī tad, kad gāju pēc tam pirtī. Sajūta kā maziņam invalīdiņam, kas ierobežots kustību amplitūdā.
Sāk izklausīties pēc nīdēšanas.
Simpatizēja Ievas lakonisms, trāpīgums. Un tādā kontekstā dabūt komplimentu vēl patīkamāk. Glābējlats glāba mūs 4 no slāpēm pēdējos 5 km.
Gita turējās braši, brīžam man radīja bažas viņas sejas sārtošanās, vairāk saulē, bet saule mezinājās skrējienam turpinoties. Uz beigām aizdomājās, sāka skriet savā tempā ātrāk, tā ka Lauris netika līdzi.
Laurim gan jau ka šis temps bija pa ātru, un viņam īstais temps, vismaz beigu pusē, būtu lēnāks. Pulss ceļojis beigās ap 180. Viss ko spēju viņam pateikt, lai Valmierā neskrien virs 180.
Bezjēdzīgā domāšana? Vispār jau jā.
Bet es turpināšu.
Tā esmu uzvilkts, tā turpinu griezties kā vilciņš.
No kādas puses žēl uz sevi skatīties. Uz mūžīgo neapmierinātību ar sevi.
Kas būs?
Ar mani, valsti, visumu, mani.
Gribās zināt. |
|