| šaušmīgi gribās naffftu |
19. Aug 2011|04:59 |
19.08.2011 04:23:57
Šaušmīgi putekļaini taustiņi.
Tā arī ir, kā horoskopi saka, vājas spējas koncentrēties.
Īss atmiņas nogrieznītis. Mazs prātā paturamās atmiņas daudzums.
Lasīju šodien pēdējo gadu ierakstus. Tik... un galvenā tēma.
Jokoja, kopš esmu apprecējis savu sapni, vairāk man sapņu nav.
Kkā bij` intensificējušies sakari ar M.. Tā arī bij`, kā viņš rakstija, ka pagājušo gad` redzējāmies vien uz dažām sekundēm. Viņš ar meitenēm uz jūrmalu, es viens prom no tās.
Es attālinos, laikam aktivitāšu periods tagad mīsies ar pasivitātes periodu. Turklāt rudens tuvojas. Jā, es – sliņķis, būšu priecīgs, ja mani ar varu neiesaistīs lauku darbos, piem. eglīšu meklēšanā. Patiesībā ... aizmirsu, aizdomājos par šautuvi. Ak, jā, šautuve. No tās arī esmu atgājis, tagad lielo vairumu laika pavadu pilsētā, arī to, ko ne darbā. Guļu, sportoju, reizēm ēdu, strādāju.
Skriešana, no tās, jūtu, ka, atteiju arvien vairāk. Ak, es. Varbūt piedalīšos koptreniņā, varbūt NRR, droši vien Valmierā, it ka varētu arī Siguldā. Bet degsmes vairs nav. Līdz ar diagnozi sev, kas turpina būt spēkā – kāja neļauj trenēties. Pat ja man būtu laiks. Un ja ļautu trenēties, iespējams, tad arī vairāk laika veltītu skriešanai. Man arī palīdzētu baskāju skriešana? Neticu, neticu, ka, ja pat palīdzētu, ka to iespētu vēl šovasar/ruden. Vnk maz skrienu.
Teniss, ir jau labi, tikai tenisa partnera nav. Tāda viena, stabila un tik pat ieinteresēta.
Šaušanai veltu par maz laiku, bet tā nu tas ir. Vairāk nesanāk kad prioritātes sakrāmējas kaudzītē. Vajadzētu vairāk? Nezinu. Kā parasti nezinu kā būt, bet turpinu burties.
Vēl ir karatē, kurā iesaistījis Jurijs. Patīk vismaz tādā leņķī “lauzīt” savu galvu.
Un kad tā smuki laiks aizstūķēts tad gandrīz nepaliek laika domāt. Un tas ir labi. Jo domāt man ir skumt. Jo nav gandrīz vakaru. Tas tas laiks, kad skumst. Ir diena... un miegs.
Gribētos vēl papeldēt šogad. Iedvesmojoties no peldētājiem, kas šogad pār Daugavai grsījās, pa bābeli ņēmās un vispār, triatlonā piedalījās.
Nāks rudens, aktivitātes mazināsies. Šņuk, teniss laukā arī. Un nekur neliksies, skumjas apciemos. Gan jau ka sākšu vairāk arī gausties te.
Vēl, atskatoties ierakstus redzēju, kāds vienpusīgs esu bijis, un gan jau ka turpinu būt. Čaurais redzes leņķīc.
Ai.
Nerūpējos par sevi, negribu. Lai tā sirds turpina būt, kā māk. Kamēr māk.
Meitenes? Vai ticu vēl? Laikam jau nē. Neizvairos, bet nu... . Ja kāda, jocīgas inerces dzīta uzskries virsū, pati vainīga. Es nesaucu.
Labums, vai nē, bet nesaucu arī to, ko sasaukt nevar /|.
Un vispār, nekomunicēju, nepiedomāju vairs tā pie lieliskā četrinieka. Kā nolēmu attalināties, tā izdarīju. Kāpēc? Lai veido savas dzīves. Izliksimies, manis nav. Cerēsim, netraucēšu nekādā veidā.
Tā, atbrīvojies no pēdīgiem draugiem esmu bezgala brīvs. Tagad varu draudzēties ar kokiem. Smiltīm, jūru, vēju, sauli, mākoņiem, putniem, zvēriem, kukaiņiem. Susuru.
M. un draudzība. Nu tā, 2. klases draudzība. Tā, kurā nedalās bēdās. Tāda pati kā ar Raimondu un tā jau nav pilna, pusdraudzība. Žēloties `mani nesaprot`? Nav vērts, pats nesaprotu, pats novēršos. Un vispār. “Tavas problēmas ir niecīgas, tavas asaras – nesvarīgas/smieklīgas”.
Tā, piemēram, vakar nesasveicu kādu cilvēciņu dzimšansdienā. Cilvēciņu, kam esmu svarīgs. Tas nekas, ka ne abpusēji, vai tomēr kaut kas. Bet varbūt jau kaut kas ir tas, ka zinu, ka esmu svarīgs. Bet par ko man tas? Kāpēc? Kādam būtu jātur mani sirdī?
Nu tad tā, pirmās gaudas, ar šo varu pasludināt rudens gaudu sezonu par atklātu.
Dziļākus jautājumus turpinu neuzdot sev. Negribu dzirdēt atbildes. Jēli priecājos, ka neviens neuzbāžas ar tiem jautājumiem.
Vienīgais, kur dzīvosi? Nu bet lai, vēl var arī par to nedomāt. Vēl man turpina būt 2 man nepiederošas dzīves vietas. Īrēt dzīvokli, tas gan būtu glauni. Nevar neatminēt nupat lasīto a_j.
t_.
Tā kā piedodiet, laikus atdraugojiet. |
|