| citas bildes pasaulē man tik skaistas nav |
17. Maijs 2011|09:40 |
ak, mīļie draugi.
Es vēlos ko teikt, bet tad apraujos.
Es veļu uz šo laiku, ka tas man tādas sajūtas dod. (lai gan, kam pieslēdzas, par to top)
Šīs problēmas, ko risināt, tās, saprotams, nav tikai jūsu. Tās ir visu mūsu, un ik pa laiciņam mūs piemeklē.
Man patīk tā doma, kas agrāk mani piemeklēja. Ar cilvēciskajām problēmām ir tā: piemēram, ir viena problēma, to risina daudzi. Kā matemātikas uzdevumu. Tad/ja kāds to atrisina, tā pa īstam un līdz galam, tad arī pārējiem tā problēma atkrīt/mazinās.
Katru reizi, kad saku "es", "manī" kaut kas protestē. Kas ir tas "tu"? Šis protesta cēlājs jautā.
Tāda kā gaismas daba. Pasaules kārtība. Kā balva atrisinātājam ir gaismas un laimes sajūtas uzplūdi. Kas gan dārgāks šai pasaulē ir.
Vēl patīk kā darbojas gaiši cilvēki. Tie, bez saitēm. Viņi kustās, pieņem izaicinājumus un strādā ar tiem. Bet pārējiem, apkārtējiem ir iespēja tos vērot, priecāties un mācīties.
Mīlu I.Ziedoni, fondsviegli.lv skan. Viņš spēj caur ticību runāt ar vārdiem.
Vēlētos noprast "kur" atrodos. Kurā stāvā, kurā līmenī.
"Jo tālāk esmu ticis, jo mazāk manis palicis."? :) jauks teikums.
Tači ir vēl daudz manis. Saišu, vēlmju, bloku... .
Nav nekas dārgāks par ceļiem šiem, kas aiziet uz rītiem un vakariem. |
|