Viss... viss kārtībā

mūsu lielajam šefam patīk būt svarīgam.
un es jau neļaunojos, kaut gan viņam tas šā kā tā būtu vienalga.

droši vien mani izprast ir grūti,
kad neviens nezin', kāda patiesībā nelaimes čupiņa, ierāvusies sevī es esmu.
cilvēkos es "vienkārši" esmu.
par vienu īpašību vairāk vai mazāk- tas nav svarīgi.
šeit galvenais ir "būt".
svarīgam, nesvarīgam- viens pīpis.
galvenais, lai tu pakļaujies un izdari to,
ko no tevis prasa.
kas tu esi, ko tu dari un kur tu esi?- uz šādiem jautājumiem atbildes nav jāmeklē,
jo tu esi tikai viens no pūļa.
nekas īpašs.
un dažreiz tas ir izdevīgi.


un, ja man arī patīk pārrīt jēgu... nu i što?
par to nevienam kreņķis nav jāķer.

kā teica ģeogrāfijas skolotāja: tagad mēs esam vidusskolā.

es it kā gribu spēlēt tās klavieres un dziedāt, un darīt visu, kas manos spēkos,
iemācīties visu, ko vien var, pierādīt, ka kaut kas esmu,
pārādīt viņiem visiem, ko es varu.
bet ne tikai viņiem.
es arī pati gribu sajust, uz ko esmu spējīga.

bet tāds slinkums dažbrīd...
tāpat kā šobrīd gribas kko uzēst, lai gan nevajadzētu.


dilemma.

bet pareizā atbilde ir zināma.
Zināma, bet dažreiz ir grūti pateikt skaļi.


Un viņi visi, kas saka, ka es esot tik cītīgi mācījusies, lai gan patiesībā visu šo pusgadu es sevī čīkstēju un negribēju neko darīt, slinkoju, jo tāda ir mana daba.
viņi ticēja, ik mirkli ticēja, ka man izdosies.
un izdevās,
esmu tik pateicīga viņiem.
kā gan es varu viņus pievilt?
negribu justies nevienam parādā.
bet kā lai piespiežu sevi?
kā tad lai es zinu, ko es pati īsti gribu?




un jau atkal tepat blakus kāds spēlē džezu...

Te nu es sēžu un graužu pistācijas riekstus, ko par lētu naudu varēju nopirkt vakardienas izpārdošanā.
sildītājs pie kājām.
noskaņojums ir tīri pozitīvs...
ir taču sestdiena.

es uzticos tikai sev un savai ģimenei.
Ir grūti laiki, bet mēs esam stipri,
mēs izturēsim.



[Hate me today,
 hate me tomorrow,
 hate me for all the things I didn't do for you]

Kāds makten jauks cilvēks tepat spēlē "Moon River"
un es sāku sajusties aizvien labāk.
ar katru dienu.
tagad šeit ir manas mājas.
tagad es varēšu dabūt lielāku stipendiju.
tagad es mācīšos kā zvērs.
tagad..

Reiz es tāda nebiju.
Reiz es kaut ko gaidīju.

Bet tagad esmu reāliste.
Nav nekā, ko gaidīt.

Un nekad neesmu bijusi tik egoistiska kā tagad.

Es taču tur biju!
bet tagad viss ir izčibējis, pagājis un pazudis.
es neesmu nekas.

nebūtu jau tik traki, ja vien ne mana bezapziņa.
ak, cik ļoti es gribētu būt normāla!

varbūt es sāku pierast pie mūzikas 24/7

Es nezinu, ko lai iesāku ar savu dzīvi.
Nezinu, ko lai iesāku ar savu dzīvi.
Ko lai iesāku ar savu dzīvi?

es esmu tik ļoti degradējusies...

paklau, es gribu padoties.
Nevaru pavilkt.
Man te nepatīk, un es nevaru pierast.
Nē, patīk, bet pierast vienalga nevaru.

[I'm going home]

Pasaule dažreiz ir viena liela sūdu bedre.
Diena iesākas kā jau diena, bet tad, kad pēc stundām ir jāiet un jāmācās, jāmācās, jāmācās...
Ja tev ir jāizvēlas- pirkt labu grāmatu vai pārtiku, un tu izvēlies pārtiku un pierijies kā sasodīta cūka...
Tad pasaule ir tiešām liela sūdu bedre.


BET it kā arī ar to pašu nebūtu pietiekoši... pagātnes rēgi neliek mani mierā, ir auksts, un sīkā maita... ak vai, ko es runāju...
sīkā maita man vnk besī ārā. viss man besī ārā. murgs.


Jā, jūs jau varat dzīvot savas mazās smirdīgās dzīvītes, domādami, ka krutākais pasaulē ir tusēt pie origo. tik uz prikšu!
Love is noise, love is pain, love is these blues I'm feeling again!

Man teica, ka par matemātiku pamazām esot jāaizmrst.
Nē, nē, nē, cedilla nebūs zābaks!
Cedilla pa dienām spēlēs klavieres un pa naktīm zubrīs eksaktās zinātnes!
tā lūk.
turiet pie vārda...


Jā, nolādēts, es esmu dzelzs vecene, un man pilnīgi pofig par to, kas citiem par to sakāms...
jūs varat kaut apsūnot, neko nedarīdami, bet es mācīšos.

Tāda nu reiz esmu. Man nepatīk laist klāt cilvēkus. Es to nemaz neprotu.

Un dziļas sāpes var aizēnot dzīvi.
Ne jau ciešanas.
Iekšējas sāpes. Tādas, kas sāp vienmēr.

Šeit jau neviens netic, ka varētu neizdoties.
Ka viss varētu būt arī citādi. Bet es ne tikai ticu.
Es zinu, ka viss varētu būt citādi.

aukstas rokas.
skatos uz biedriem no iepriekšējās pasaules.
uz biedriem no tagadnes.
viņi ir atraduši mīlestību.
ja nav, tad atradīs.
sevī un citos.

man mīļas ir mājas.
bet, kad viss būs citādi,
kad notiks dabiskie procesi,
kad brāļukam būs sava dzīve,


es būšu vientuļniece.
tas nekas.
es jau tikai gribu harmoniju.

asaras un rudens vēja smilksti...
saule zelta lapās.
un es.

pašlaik es daru baigās muļķības.
ēdu tik un ēdu.

ir iestājies rāmums.
jauna gaisma.
es pierodu,
es saprotu.
un atkal vācu pieredzi.
(negatīvā ir visvērtīgākā)
un tomēr ir lietas, kurām es spirinos pretī.
jo manī ir daļa ļaunās pasaules.

Kāpēc, kāpēc?
kāpēc es esmu tāda sliņķe?

un ja nu doma par mūziku bija tikai bērnības iegriba?
ja nu man nāksies kļūt par kāda veikala pārdevēju?
neko citu jau nevarēšu iesākt ar tagadējo matemātikas līmeni.

es gribēju būt ārste.
vai helikoptera vadītāja.
bet vairāk par visu- mūziķe.

Man apkārt ir vieni vienīgi sasodīti mākslinieki.
Un sākusies jauna darba diena.
Vajadzētu tā kā nodot grāmatu, bet attiecīgā telpa vēl nav vaļā, un pagaidām psihā bibliotekāre vēl nevar noraut man galvu...
tāpēc esmu atkal iestrēgusi savā jaukajā istabiņā, kas pašlaik gan ir nemīlīgi auksta.
sildītāju neslēgšu. salstot zaudē kalorijas.

Laikam jau vienreiz jāaizveras un jāsaka, ka tagadējā bohēma man patīk.
Grāmatas lasīt varu, klavieres spēlēt ne tikai varu, bet ir jāspēlē.
laikam jau galīgs zābaks neesmu. varu no viņām džezu izdabūt...
un dziedāt. man patīk dziedāt.