Viss... viss kārtībā

nevar taču nosodīt cilvēku tikai tāpēc, ka viņš ir parasts.
es jau negribu, taču zinu, ka zemapziņā nosodu.
ko mazā man nodarījusi?

nu jādusmojas atkal pašai uz sevi- šodien neko prātīgu (izņemot zābaku pirkšanu un pierīšanos) neesmu izdarījusi.
Bet zābaki ir diezgan skaisti, turklāt nopirku tikai par Ls 20 :)
Bet ar rīšanu... nu, rīt kārtējo reizi varēšu neēst. man jau veicas tik labi, svars krītas.... bet gadās iekrist.
beidzot jāķeras pie mācīšanās.
gribu lielāku stipendiju.
Gribu jau arī mācīties.
Bet gribu dažreiz arī vazāties apkārt.
BET to visu VAR apvienot.
Viņa varēja.
Jāaiziet noteikti uz Michael Jackson- This Is It.

Nu sagribējās man te pasēdēt un parakstīt muļķībiņas.

Visi ir bijuši ar kādu kopā, pat es. Tikai tās "attiecības" nav atminēšanās vērtas...

Vakar aizlikāmies uz Kefīru.
21-16=5.
bet es nekad neesmu kaunējusies par savu vecumu.

- Tu šahu spēlē?
-Nu, sūdīgi.
- Un alu dzer?
-Vairs ne.
- Nu tad mums ir jāprecas.

Saruna ar ~30 gadīgu vīrieti, kuru, protams, es beigās atšuvu.

Beigās ne pa ķeksi sāka sāpēt vēders.
Kad aizvilkāmies uz pieturu- izrādījās, ka pirmais tramvajs pēc 20 minūtēm
Es visu nakti augstpapēžu zābakos, ar kuriem no centra sākumā nācu :D
+ vēdergraizes.
Thank god, noķērām taksi.
un tad sāka līt.

Un tad es sapratu vienu lietu. Šajā industrijā tomēr IR jābūt komunikablam, pofig, kāds garastāvoklis, ir jālien dirsā, lai cik tizli tas neliktos.
Jāvāc kontakti, jāmeklē iespējas.
Viņa arī vazājās apkārt.
Bet viņa ir no citas pasaules.


Iepriekšējā dzīvē par mani tenkoja uz velna paraušanu.
Iespējams, tagad sāk tenkot arī šeit.
Lai tenko.
Paldies dievam, man vēl ir spēks.

- kā tu jūties?
~ sūdīgi. man šķiet, ka esmu nulle
-normāli  (smaids).

Maska. atkal un atkal.

Kā es apbrīnoju viņus visus, kas ir ar sirdi un dvēseli tajā visā mūzikā.
Ka var visu dienu sēdēt, spēlēt, komponēt un cerēt. Nē- zināt.
Nezinu, man šķiet, ka es mirstu.
Tikai muļķa meitene augstpapēžu kurpēs- tāds būs dalījuma atlikums.
Bet saprašana ir mirusi.
Apziņa ir mirusi.
Un es... nezinu.

Vajadzētu mācīties akordus.
Es nevaru būt tāda kā viņi.
Jo esmu pusbeigta.

yeah.
netieku ārā no tās sasodītās bezapziņas vai depresijas vai kas nu tas ir, kas grauž mani jau gandrīz gadu, kas neļauj dzīvot, kas spiež pie zemes.
bet vismaz es vairs tā nerīšu.
nē, cedilla atkal būs slaika kā niedre.

es šad tad iedomājos, cik slikti, ka nevar dzīvē izdzīvot divus variantus- nodzīvot vienu dzīvi un pēc tam vēlreiz atgriezties izvēles punktā.
bet nē- viss jāsabāž tajā pašā. nu kā tad lai es apvienoju mūziku un medicīnu? kā Sumerags to paveica? Un droši vien viņš nav tāds vienīgais...
bet ko lai dara, ja dabaszinību līmenis te tik zems...

Filmas un grāmatas.
Teju visās tiek parādīts viens un tas pats- cik skaista var būt vienkārša cilvēka dzīve.
Bet es esmu izvēlējusies grūtāko ceļu.
To kurā jārukā un jārukā.
droši vien visur ir jārukā.
un tomēr tas ir citādi.

Es būšu tikpat gudra kā viņa.
un citiem nav nozīmes.
dažreiz gan ir slinkums.
bet man ir iedvesmoTĀJA

jā, arī es sēžu augšā vēlās nakts stundās.
taču es daru ko citu.
laikam jau man patiktu teikt, ka esmu inteliģenta.
tikai šausminoši slinka.

vispār noraksturot sevi ir vājprātīgi viegli:
1)sliņķe, bet, kad pieķeras, tad dara
2)pilnīgs haoss
3)iekšēja, nesaku skaļi, bet nodomāju, esmu stipra
4)dažreiz patīk gruzīties
5)neciešu iedomību




P.S. Piedodiet par jūsu draugu listes piemēslošanu ar maniem nebeidzami daudzajiem ierakstiem.

nē, nē, nē!
mani bērni (ja man tādi būs) mācīsies normālā, parastā skolā.
pabeigs tādā pamatskolu.
zinās, kas ir dzīve un kas- spēriens pa dirsu.

nē, es nevaru pavadīt daudz laika pārāk labu cilvēku sabiedrībā.
es n e e s m u tāda.
labu, bet vientiesīgu,
labu, bet... ne manu
labu, bet ar citu inteliģences līmeni.
tādu, kas it kā zina kaut ko par tēmu, bet, ieskatoties ciešāk, tomēr nezina.
tad man vieglāk sadzīvot ar cilvēku, kas ir pilnīgi par visiem 180 atšķirīgs.

es n e e s m u tāda.
esmu cietais rieksts, kā ziņo draugiem.lv

es esot bīstama.
tā viņa teica.
manī esot īpašības, kas vēl nav izkristalizējušās.
arī tādas, kas var novest no ceļa.
bet es esot interesanta personība.

Ir gan vīrieši, gan sievietes, kas gluži vienkārši aiziet un dzīvo pārmērībās.

Bet ir arī tādi, kas apbrīnojami cieši turas pie mērenības.

Tik tik tik stulbi.
Tik nožēlojami.
Cilvēks, kurš tagad pārcēlies uz Rīgu draugos uzraksta apakšā Rīga.
bet iepriekšējā pilsētā dzīvojot... ai nu labi.
pietiks ar to, ka es tāda neesmu.

Es te aizdomājos par savu ārsti.
Prātoju, vai viņa vēl tic cilvēkiem?
Viņa neticēja, ka godīgas meitenes var būt negodīgas.
būt bulīmiķes.bet tagad?

tas viss ir tik neaptaustāms, tik netverams.
neizraudātas asaras, nenosmaidīds smaids,
neizkliegtas ciešanas.


bet sāp gan, maita.

gandrīz ik dienas sajūtos kā pēdējais sūds.
pirmkārt, nevaru paciest savu slinkumu.
līdz ar to rodas dažādas problēmas, piemēram, mācīšanās pa naktīm.

pff... šī ir bijusi grūta nedēļa. līdz rītdienas pēcpusdienai vēl jāiztur, tad jau varēšu gulēt.

lai vai kur es atrastos, vienmēr pūstu.
visi dzīvo, es... nezinu... mēģinu vai?

neuzdrošinos sevi saukt par mākslinieci. vēl ne.
un nezinu, ko gribu.
katra dziedāšanas stunda ir jauns iemesls cīnīties.

bet.. tagad, vakarvakar un arī pirms tam... varbūt rīt un parīt,
jūtos... vienkārši nejūtos.

es tevi mīlu.


reiz es gribētu teikt šādus vārdus.

tagad man ir bijis daudz laika pārdomām.
metot sodiņus sportā dusmojos pati uz sevi-'
itin kā nebūtu bērnībā plusiņus/mīnusiņus spēlējusi.

tik daudz laika esmu pavadījusi aizņemta ar lietām, kas nav manas,
interesēm, kas aizgūtas no citiem.

bet kur palika bērnība?
atceros tumšos ziemas vakarus, šokolādes, ko tantes saveda...
tīru sniegu, prieku, skraidot, kāpelējot pa kokiem,
dubļainus rudeņus, sarkanus vaigus,
pīrāgus vasarā...
un atkal mūžīgā skriešana.

jā, arī tagad bija skriešana,
tikai citāda, skriešana pa ballītēm.
bet nu ir beigusies arī tā.
un, lai gan it kā ir tik daudz darba,
lai gan tagad ir cita pasaule,
ir sajūta, ka viss ir tepat.

tie paši tumšie vakari, multenes un desu maizes.
tā pati bērna bezrūpība,
neiznīcināmais prieks.

kaut kur manī.
un ar šo sajūtu kļūst vieglāk.
ir vieglāk atrisināt tagadnes problēmas,
aizpildot kādu dziļu tukšumu no pagātnes.
atmaksājot kaut, ko, kā man ļoti trūcis.

Tā dzīve kas reiz bija, es to nesauktu par zaļu, tā ir pagājusi.
Tagad es jūtu cigarešu smaku, un man kļūst slikti.

Es it kā dzīvoju, izdzīvoju dažādus notikumus... bet kurp es eju?
nu jau esmu pārdzīvojusi savu muļķību, pārdzīvojusi "party hard" laikmetu.
un tagad? kas būs tagad?
būšu pusmūža krīzē ieslīgusi vidusskolniece?

visu laiku ir notikumi, likumi, kas mainās, cilvēki, kas nāk un iet.
un tā viņi iet vienmēr. katru dienu.
viņi dzīvo savas vienmuļās dzīves, dara katru dienu vienu un to pašu.
un sauc to par dzīvi.
sauc sevi par svarīgiem, ceļ citiem galdā savu pieredzi un atmiņas.
viņi dzīvo.


bet es vairs nezinu, kā dzīvot.
atkal un atkal atgriežos pie savas mūžīgās tievēšanas, jā, es zinu arī to, ka sasniegšu to, uz ko tiecos.
ik dienas ir jācenšas, jādzīvo pēc likumiem un labākās gribas.
viņi visi šeit ir tik labi. bet tas ir tikai skaists rāmis.
ārpus tā visa mēs tiksim iesviesti dubļu renstelē, pilnā ar beigtām zivīm.
un tādi- smirdīgi un dubļaini mēs pa turieni bridīsim.

bet tad, kad izrāposim no dubļiem (tie, kuri izrāposim), mēs celsim galdā pieredzi un atmiņas.
stāstīsim, cik daudz dzīvē esam paveikuši un sapratuši.
jutīsimies pārāki par "skaistā rāmja" cilvēkiem.
sludināsim sevi par gudriem.
būsim aizmirsuši, kā bija, kad bija...
tad mēs tikai vairs zināsim, ka vispār bija.

un kā vārdā?
kur tad savā gudrībā būsim aizpinušies?

es nezinu.