Viss... viss kārtībā

Tā dzīve kas reiz bija, es to nesauktu par zaļu, tā ir pagājusi.
Tagad es jūtu cigarešu smaku, un man kļūst slikti.

Es it kā dzīvoju, izdzīvoju dažādus notikumus... bet kurp es eju?
nu jau esmu pārdzīvojusi savu muļķību, pārdzīvojusi "party hard" laikmetu.
un tagad? kas būs tagad?
būšu pusmūža krīzē ieslīgusi vidusskolniece?

visu laiku ir notikumi, likumi, kas mainās, cilvēki, kas nāk un iet.
un tā viņi iet vienmēr. katru dienu.
viņi dzīvo savas vienmuļās dzīves, dara katru dienu vienu un to pašu.
un sauc to par dzīvi.
sauc sevi par svarīgiem, ceļ citiem galdā savu pieredzi un atmiņas.
viņi dzīvo.


bet es vairs nezinu, kā dzīvot.
atkal un atkal atgriežos pie savas mūžīgās tievēšanas, jā, es zinu arī to, ka sasniegšu to, uz ko tiecos.
ik dienas ir jācenšas, jādzīvo pēc likumiem un labākās gribas.
viņi visi šeit ir tik labi. bet tas ir tikai skaists rāmis.
ārpus tā visa mēs tiksim iesviesti dubļu renstelē, pilnā ar beigtām zivīm.
un tādi- smirdīgi un dubļaini mēs pa turieni bridīsim.

bet tad, kad izrāposim no dubļiem (tie, kuri izrāposim), mēs celsim galdā pieredzi un atmiņas.
stāstīsim, cik daudz dzīvē esam paveikuši un sapratuši.
jutīsimies pārāki par "skaistā rāmja" cilvēkiem.
sludināsim sevi par gudriem.
būsim aizmirsuši, kā bija, kad bija...
tad mēs tikai vairs zināsim, ka vispār bija.

un kā vārdā?
kur tad savā gudrībā būsim aizpinušies?

es nezinu.