Viss... viss kārtībā

es it kā gribu spēlēt tās klavieres un dziedāt, un darīt visu, kas manos spēkos,
iemācīties visu, ko vien var, pierādīt, ka kaut kas esmu,
pārādīt viņiem visiem, ko es varu.
bet ne tikai viņiem.
es arī pati gribu sajust, uz ko esmu spējīga.

bet tāds slinkums dažbrīd...
tāpat kā šobrīd gribas kko uzēst, lai gan nevajadzētu.


dilemma.

bet pareizā atbilde ir zināma.
Zināma, bet dažreiz ir grūti pateikt skaļi.


Un viņi visi, kas saka, ka es esot tik cītīgi mācījusies, lai gan patiesībā visu šo pusgadu es sevī čīkstēju un negribēju neko darīt, slinkoju, jo tāda ir mana daba.
viņi ticēja, ik mirkli ticēja, ka man izdosies.
un izdevās,
esmu tik pateicīga viņiem.
kā gan es varu viņus pievilt?
negribu justies nevienam parādā.
bet kā lai piespiežu sevi?
kā tad lai es zinu, ko es pati īsti gribu?




un jau atkal tepat blakus kāds spēlē džezu...