Es nezinu, kāpēc tā ir.
Nav jau tā, ka pasaule būtu ļauna vai ka visi būtu šausmīgi nejauki.
Vai ka mēs paši būtu sevī noslēgušies, depresīvi cilvēki un kaut kas nebūtu kārtībā.
Bet nav izskaidrojams, kāpēc pēc kārtīgi ražīga perioda uznāk pilnīgs pelēkums, nīgrums un apātija.
Tu sajūti šaubas un uzpeld vecie kompleksi, sarunas nevedas un dzīve... īstenībā jau nav slikta.
Mīlestības trūkums? Nēe, tāpat mīlēts vari apātiski ieritināties savā midziņā. Atšķirība ir tikai tāda, ka jūti mieru un pasaules labumu daudz izteiktāk.
Darbaspējas taču visiem ir- citam lielākas, citam mazākas, bet ir. Un tad vienā mirklī tās vienkārši pazūd.
Varbūt nav pat svarīgi, kāpēc tā ir.
Jautājums ir- ko darīt? Kā tikt no tā vaļā?
Nav jau tā, ka pasaule būtu ļauna vai ka visi būtu šausmīgi nejauki.
Vai ka mēs paši būtu sevī noslēgušies, depresīvi cilvēki un kaut kas nebūtu kārtībā.
Bet nav izskaidrojams, kāpēc pēc kārtīgi ražīga perioda uznāk pilnīgs pelēkums, nīgrums un apātija.
Tu sajūti šaubas un uzpeld vecie kompleksi, sarunas nevedas un dzīve... īstenībā jau nav slikta.
Mīlestības trūkums? Nēe, tāpat mīlēts vari apātiski ieritināties savā midziņā. Atšķirība ir tikai tāda, ka jūti mieru un pasaules labumu daudz izteiktāk.
Darbaspējas taču visiem ir- citam lielākas, citam mazākas, bet ir. Un tad vienā mirklī tās vienkārši pazūd.
Varbūt nav pat svarīgi, kāpēc tā ir.
Jautājums ir- ko darīt? Kā tikt no tā vaļā?
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}