Valentīndienas dāvana meitenei neizdevās gluži tāda, kā iecerēts. Kurš gan varēja paredzēt, ka mūziķu grupa Altera Veritas (2 kokles, flautai, akordeons), kas pirms pāris gadiem saņēma Latvijas Lielo mūzikas balvu, 14. februārim būs izvēlējušies programmu, kuras fonā vislabāk iederētos kadri no labas šausmenes ar asiņaino dunci un baltā naktskreklā bēgošu meiteni. Nav iebildumu pret mūziķu profesionālo sniegumu, taču repertuāra izvēles ziņā viņiem piešķiru apaļu divnieku. Protams, varam jau uzskatīt, ka šādai augstās māklsas mūzikai esmu pārāk prasts klausītājs, tomēr man šķita, ka tā nav mūzika, kas ir pasniedzama plikā veidā. Koncerta pirmo daļu glāba tas, ka zālē bija tumsa un uz projektora bija skatāmas kāda fotogrāfa bildes. Turpinot kritiskā garā, arī bildes varēja būt labākas. Nē, tās nebija sliktas, bet, ņemot vērā, ka bildētas kādā ostas vai tml. teritorijā, radās aizdomas, vai arī vienkāršais cilvēks, ticis muitas zonā, pie trepēm, bunduļiem un ķēdēm, nevarētu ko līdzīgu sabliezt. Atgriežoties pie mūzikas, manā skatījumā tā pavilktu un fona mūziku kādai teātra izrādei vai filmai. Cits variants - būtu nepieciešams vokāls. Vienīgās pozitīvās emocijas visā koncertā radīja viens skaņdarbs, kas arī bija vienīgais ar gaišu lādiņu, vienīgais, ko es gribētu dzirdēt vēlreiz šī ansambļa izpildījumā. Tas bija skaisti. Ja viss koncerts būtu ar tādiem skaņdarbiem, es droši vien šodien dalītos sajūsmā par koncertu. Bet bija gabali, kas līdzinājās orķestrim, kas pirms operas izrādes piešauj instrumentus; gabali, kuros komponisti, šķiet, bija izlikuši savu žulti.