- Laydownndie
- 2.9.09 13:05
- Brīžos, kad ārpuse un iekšpuse man saka: "saudzē sevi!", es sevi nīstu visvairāk. Es gribu sevi pārdot verdzībā. Es gribu sevi nojāt, izļurkāt, salauzt un nomest nomiršanai. Es saku - kapā paspēšu. Jēzus nolaiž acis un ir skumjš par mani, un es saku - Jēzu, ej dirst.
Kad mani žēlo, es sevi ienīstu. Kad mani slavē, man ir bail. Kad mani apskauj, man ir dusmas.
Es vēl neesmu ellē, jo es esmu dzīva un peldos Dieva mīlestībā. Bet kad es nomiršu, man ļoti žel, bet es nonākšu ellē.
Nezinu no kurienes manī tāda absolūtā nulle. Varbūt šodien. Varbūt mūžam. Nulle atbildes nedod, nezinu neko. - 3 rakstair doma
- 2.9.09 13:18
-
Aha, same here.
Cik saprotu, tas tāds paradums, tā domāt un uztvert lietas un sevi pašu. - Atbildēt
- 2.9.09 18:48
-
eeeh
kaut kāds baigi kaitīgs paradums - Atbildēt
- 3.9.09 17:29
-
cilvēks sastāv no paradumiem, kuri ir cieši savīti savā starpā. Katrs no tiem pastāv tāpēc, ka pastāv vēl simts citu, kuri to uztur.
Aiz tam tie draņķi ir tik izturīgi. Viens slikts paradums ir štrunts, bet grūti tikt galā ar desmitiem tīri normālo. - Atbildēt