Jaunākais Arhivētais Draugi Par sevi

• Kur tu ir
• 30.12.19 19:50
• Dievs tēvs debesīs
  Svētīts lai top tavs vārds
  Lai nāk tava valstība
  Un ok tavs prāts lai notiek
  Whatever
  Mūsu dienišķo maizi dodi mums šodien
  Bet es neiederos šajā pasaulē
  Un tā neiederas manī
  Neieved mūs kārdināšanā
  Un atpestī no ļauna
  Ved mani mājās
  Tās nav šeit.
  Āmen.
• 0 rakstair doma

• Es atrodos kur pazaudējos
• 11.10.19 10:38
• Klīnisks gadījums. Es esmu Dieva bezcerīgais tests.
  Es jums zvēru, ja kādam nepelnīti veicies dzīvē, tā esmu es.
  Long story short, esmu ļoti kroplīga personība, ar pašvērtējumu zemāku, nekā vēmekļi notekcaurulē. Es pievelku maniakus, ielaidiet mani bārā vai vilcienā, pie manis kā pie magnēta līp dīvaiņi un es droši vien jau sen būtu uzšķērsta kādā pagrabā, ja es vēl arī nebūtu totāli bailīga. Lai maz neliktos, es esmu līdzatkarības bitīte un visādus lūzerus mēdzu izjust kā misiju. Emociju kokteilis, kas mani dzen pa dzīvi ir kaut kāds nāvīgs kauns ar flashbackiem no manas kāpnēs atlūzušās mātes apavu zolēm un kaimiņienes nicinošā un 50/50 līdzjūtīgā skatiena, kaut kāda misionāra apziņa, kur es apaļu, starojošu, melīgu mērgļa seju paceļu pret gaismu un ceru, ka šī taka mani izvedīs saulītē, pirms somebody else drinks my milkshake. Vārdu sakot, es esmu mēsls. Bet es cenšos. Redzi, tepat vien vēl esmu.
  Brīdī, kad es izrādīju savā dzīvē lielāko spēku, gribu, drosmi un paškontroli pilnīgā ellē, ar mani izspēlēja mīlošāko eņģeļa joku - manā pasaulē, kur kūpēja nodedzināta kūla un mirušu sapņu pūstoši karkasi, parādījās pilnīgi nepelnīts cilvēks, kas bija viss, kas es nebiju. Saprātīgs, nosvērts, ar mugurkaulu, kas var deviņus nest, ar tādu mīlestību, ko var just, fiziski, pat, kad tu netici nekam. Un es nerunāju par daiktu, nolādēts!
  Ja tā būtu filma, šī būtu episkākā tikšanās visā triloģijā.
  Es savā dark side, kas pamostas kaut kur labirintos, drāžot kādu, kas, paša vārdiem, tehniski varētu būt mans tēvs (jā, Lieliskais) vēl vienu pēdējo reizi, es pat nezinu vairs, kurā valstī, tad pelēkā rītā ar cepumu lidostā, jo jau citā rītā citā valstī es aizveru acis jocīgā vietā ar šļirču, asiņu, tintes un tablešu mākslas darbiem pieslietiem koridorā, metāla gultā atstāju kādu, kas tehniski varētu būt mans dēls, pustumša vannasistaba, kuras lielākā dimensija ir vertikālā, es atrodos, kur pazaudējos. Es visu savu spēku pielietoju pati pret sevi, baismīgā, smagā, pašpietiekamā līdzsvarā, paraugdarbinieks un pašnāvnieks manī sadzīvoja ņudzošā, smilkstošā divu vilku kaujā, kas kā apaļš harmonisks spalvu kukulītis ar līdz jēlumiem nodīrātiem muguras skriemeļiem vēlās cauri dzīvei uz hujzinkurieni.
  Šo kukulīti savās maigajās, dievišķajās, es zvēru, eņģeļa rokās nepelnīti un negaidīti pacēla un maigi ietina baltā mutautā kaut kas tāds, ko es nekad nebiju redzējusi un sajutusi savā tuvumā. To nevar izstāstīt, tam nevar noticēt, tur ir saprāta spilvens visām manām plosošajām šaubām, tur ir biezs mežs, kas maigi aptur visus manas baiļu jūras vējus, tur ir burvju brilles, kas visu redz, kur mani ir blurs, kad man zūd prāts, tur dun mierīga un stipra sirds un es viņu dzirdu, katru dienu, kā bēbis lielai krūtij es tai piekļaujos un viss ir atkal labi.
  Un es dziju. Un es sadziju.
  Bet režisora parsības augs un tagad viņš gribēs trīskāršo salto. Episkajam stāstam vajag riktīgi sūdīgu trešo daļu.
  Mutauts ir asiņains, vilki kaujas, vilki kaujas, nāss sajūt misiju, ēsmu. Man ap pleciem gulst kāda stipra, stūraina - kādas es tās mīlu - roka, aukstā smagā ādas jakā. Stiprāka par mani. Man aiz muguras kūp Lieliskā tilti. Miglā tīti delfīnu trotuāri. Es esmu pacients, kam tikko noņemtas saites. Man ir kabatā lapiņa ar rehabilitācijas vingrojumiem. Un te, man zem ādas ir viņš, Limitless idiņš, skaists kā dievs, pilnas kabatas vārdu. Mommy issues. Atkarības. Vientulības. Mans mīļākais ēdiens. Jau tinu roku žņaugā, laižu tevi vēnā, jā, nolādēts, tu esi visi mani mēsli, tu esi viss, kas te zem krevelēm, come to mommy, tu esi mans pulss, manā nedzīvajā, nolādētajā elles izdzimteņa ķermenī, kur nav nekā, tikai pelni un funkcionējoši rētaudi.
• 2 rakstair doma

• 12.10.18 11:47
• Ir grūti to iztēloties, neiespējami pat, bet reiz, kad vēl bijām mazi nevarīgi kunkuļi ar niecīgiem, pūkainiem pakaušiem, līdām uz vēdera vai apkrituši siekalojāmies ar pašnorauto zeķi mutē, mūs kāds mīlēja tik pat neprātīgi, kā mēs mīlam savus bērnus. Ka sakožas zobi neizturamā saldmē, kad piespiežam viņus sev klāt, ar savām lielajām, tizlajām, mīlošajām rokām apķeram mazo dibenu tā, ka atskan kunksts. Ka kaut kas iekrīt acī, kad, degunu retos, nekad vēl neapgrieztos matos iebāzuši, skatāmies uz mums abiem spogulī. Kad pieglaužam savu milzīgo vaigu mazam zefīra vēderam un, kamolus rīdami, divsimto reizi čukstam "MANS!".
  Kāds taču mūs reiz arī tā mīlēja?
• 1 rakstair doma

• disordah
• 8.4.17 22:23
• Cik ērti, ka tagad visam var atrast skaidrojumu, pie tam, tieši to skaidrojumu, ko esi izvēlējies.
  Agrāk cilvēki bija vienkārši ļauni, neizdibināmi, stulbi, bezsirži... tagad viņiem ir disorder. Narcisi, psihopāti, sociopāti, aspergera sindromi - ko vien vēlies savai mammai, partnerim vai kaimiņam. Kad kādas attiecības sāp kādam no iesaistītajiem, viņš metas kratīt sirdi youtūbā, vēl ļaunāk, dot padomus citiem, kas, "tāpat kā es!" cieš no narcisa vai psihopāta. Agrāk atlika vien pakasīt pakausi par kāda alhoholiķa, gļēvuļa, liekuļa vai maukura izdarībām, bet tas tak izklausās pēc uzbrukuma, apsaukāšanās, un mums tak mācīts, ka tas nav smuki. Narcissistic disorder - lūk, tā gan ir izpēte, tās ir zināšanas no sāpinātu cilvēku saģenerētas informatīvās telpas ar visu ko vien vēlies brūču rotāšanai - blogi, video, motivējoši citāti!
  Sāpināti cilvēki bieži ir neracionāli un radoši. Tie, kam ir tā laime kaut ko just šajā pasaulē, viņi raksta miglā asarojošus dzejoļus kā čaki, viņi dzied līdz balss aizlūzumam kā morisettes. Un tagad viņi var arī apsēsties webkameras priekšā un dot savas nokasītās kreveles kā padomus visai pasaulei.
• 0 rakstair doma

• Limitless
• 20.7.13 12:31
• Tas spēku un varēšanu apliecinošais galēji sūdīgais case, kad pēc kniebiena aptver - ja es varēju pist šo, ES VARU PIST JEBKO! Empowering! \m/
• 0 rakstair doma

• un tagad tu mīli Lāsmu?
• 5.1.11 23:48
• Dažreiz es prātoju, ko tāda forša, gudra sieva teiktu savam vecim, kad viņam ap 40-50 (un ap tikpat ir viņai) uznāk traļi vaļi ar jaunu zaķi, kas kniebjas biežāk un miskasti iznest prasa retāk, nekā mājā, kur staipās bērnu konstruktori, zeķes un lecamauklas. Ikdiena apnīk, atbildība nogurdina. OK, to var saprast. Un, kaut arī sekss nav galvenais, tomēr sūdīgi, ja nav vai ir da-tāds. Da i pašapziņa mēdz izkrist kopā ar matiem, karsti zaķi var piepacelt šo un to. Ko teikt tādam vecim? Ne tak par miskasti... ne tak par atbildību, ne par bērniem, kas septiņos miegainam jāvadā pa skolām - viss visiem katru trešo dienu ir noriebies. Neteiks tak neko par sevi, kam bērnu ražošanas procesā viss zaķums noberzies. Ne par kopīgo pagātni, no kuras zobi nomizojušies. Par mīlu? (skaļi pūļa smiekli) Cilvēki maskās teiks: Bezatbildīgi. Maybe. Bet tik cilvēcīgi un reāli.
  
  Sapist vīram smadzenes ir biedējoši venkārši (pataustīju, ieraudzīju, nobijos), turklāt es uzskatu - grozi kā gribi - ideāla laulība ir ar 15-20 gadu starpību (tb - jauns, smuks zaķis plus puslīdz nobredis čalis), bet realizēties kaut kas tāds, tīri kalendāra izpratnē, var tad, kad vecim jau kā likums ir pāris bērni ar to "smukāko meiteni klasē". Tomēr, lai kā es ienīstu bābas, sieviete, sieva ar bērnu - viņa jau vienreiz ir no savas dzīves šķīrusies. Ar diviem - divreiz. Ar trim - neizteikšos. Es nekad mātēm to nenodarītu, viņas manās acīs ir vai nu - jā bieži - stulbas, venpusīgas kāzu un bērnu mašīnas, bet neaizsargātas un man viņu žēl, vai nu varones un elki. Bet tas tāds speciālgadījums, cik zinu, sievietes viena otru nevar ciest, un ja vīrs kaut cik jēdzīgs vai sporta pēc - aizvils 5 minūtēs aci nepamirkšķinot. Un to zinot, - domāju..., ko teiktu gudra sieva, bērnu māte savam vecim, vakarā, pie tējas, kad viņa zin un viņš zin...
  
  Un tagad tu mīli Lāsmu?
  
  Tik stulbi. Tik viegli. Pārāk viegli.
  
  Sievietes - viņas ir mātes uz mūžiem, lai tur vai kas. Bet kas ir vecim? Viņš ir asistents, ne viņš tā īsti tos bērnus radījis, ne tā īsti atbildīgs liels vīrs un tēvs izaudzis, kas tas tāds vispār?... Kas viņam tādam.. Domāju... un nezinu. Kas? Nodrāzta, smaga atbildība? Domāju... domāju... nezinu šovakar...
  
  Ģimene, it kā tik stipra.. tomēr tik trausla, sastāvā viens vienīgs gaiss. Vējš. Un daudz daudz sadzīves atkritumu.
• 0 rakstair doma

• y you do dis
• 26.12.10 13:37
• Lai tik kāds vēl pajoko par asiņojošām meitenēm, ka viņas piktas vai nīgras - man, piem, Riebīgi KUT UN Sāp reizē abām rokām mazie pirksti visā garumā Tajās Dienās, gribētu es gan redzēt, ko kādi par to teiktu. Besī besī besī
  
  Psihais organisms, kāpēc tāda daiļrunība katru mēnesi!? WTF
• 0 rakstair doma

• one two step
• 14.7.10 19:40
• Un tad tu vinu kaut kur satiec un kads satiek tevi, bet tu jau esi apgredzenots un ar vienu kaju kapaa, un tads ir ari otrs un darit neka nevar, dzivi kartodami aizbuuvejushi sev durvis ciet un seed savaa dziivee droshi un aaraa labak vispar neiet, ja nu uzbruuk miila, kuce, nevietaa, nelaikaa un par veelu jau. Noker vinu aiz astes, smejies, klusee, raudi, draaz, bet vakaraa esi maajaas.
• 0 rakstair doma

• note to self
• 26.5.10 14:23
• Ok, done. Vai bija jēga, ta gan jau. Iemācījos, kā ir interactot ar kādu, kas ir līdzīgs man visā savā labirintīgajā pretīgumā, nesaprotamībā, jūtīgumā, sadistiskā racionālismā un bez sirdsapziņas. Plus fragmentēts vizuālais baudījums (nu tas vēders man rauj jumtu kā neviens cits).
  Dažreiz man besī visa šitā putra, kur esam tagad sevi atraduši, un es dažreiz cepos par to, ka viņš pamatā ir auksts kā beigta zivs un tad atkal nereāli brīnos, kad viņš aizdegas kā sausi austrālijas meži, bet es tak dura aizmirstu kādas ir VIŅA pozīcijas šitajā visā. Man vajadzētu atgādināt sev biežāk, kā tas ir dziļai un jūtīgai būtnei atrasties situācijā, no kuras jāmāk ņem tikai karsts sekss adrenalīna mērcē, bet jāglabā tas viss obligātajā klusējošās sniega karalienes folijā. Been there, done that. Nākotnes izredzes - deklarēta nulle, carpe diem, take it or leave it.
  
  Viņš kaut ko jūt. Man par to vajadzētu atcerēties biežāk. Pieradusi es esmu pie tiem nekaunīgajiem profesionāļiem, kam pirksti neceļos, kamēr pa telefonu sieva, balsī bizness un vārdi naktī un pajāt, ka man tak, bļe, arī ģimene jāsargā!
• 0 rakstair doma

• Vīriešu jūtiņas
• 20.1.10 13:57
• Katru reizi bezgalīgi brīnos, kā čaļiem, aukstiem, nerunīgiem un bezjūtīgiem, kā jau īstiem vīriem, uznāk jūtu uzplūdi, kuros viņi atzīstas dažādās vēlmēs un sirdslietās. Viņš runā ar mani pa telefonu, un viņam stāv, viņš ir sailgojies dikti un vēl mazliet, un tik sirsnīgs kā vēl nekad. Un man paliek tik žēl, ka es nesaudzīgi izplēsu viņu no savām domām un izmetu miskastē, lai visiem dzīve vieglāka. Saburzīts un pinkains man viņš tagad jāķeksē no miskastes laukā un jāielīmē atpakaļ kladītē. Lai arī šobrīd stipri vienaldzīgs, vakar un rīt viņš man ir mīļš un dārgs un aizkustinošs pēc velna.
  
  Bet vispār - sūdi vagā.
• 0 rakstair doma

• ??
• 23.12.09 10:45
• Kāpēc mani mīl?
  Mani ļoti mīl savējie.
  Mani ļoti mīl pat visādi svešie.
  Es kattreiz apjūku un domāju, ar mani spēlē jokus. Bet viņi turpina to joku gadiem. Un pašaizliedzīgi mīl un mīl un mīl. Un apbrīno. Un pieķeras.
  Un man paniski bail mīlēt un pieķerties pretī, jo JA NU tas tomēr ir joks. Es no viņiem visiem bēgu un mūždien meklēju kādus, kas mani nemīl. Un tad, kad sāk pieķerties arī tie, sabrūk manas pasaules uzbūve, es nesaprotu PAR KO. KĀPĒC.
  ES NESAPROTU kas man ar to jādara.
  Manī nekā nav. Es pat nezinu, vai es sevi mīlu. Man sevis ir žēl un es sev dažreiz tīri labi patīku. Bet īpašs manī/ nav/ nekas.
• 0 rakstair doma

• Kajfs
• 12.11.09 01:10
• Šodien piedegustējos vīnus un mājupceļā uzsita kāri pēc dūma, šāvakara vīns un cigarete svaigā gaisā uzrāva mani septītajās debesīs. Varu derēt kvartāla radiusā par mani peldoši-kaifojošāks nebij neviens, ja nu vienīgi kāds svaigs heroīniķis. Tas bij tik brīnišķi un tik smeldzīgi reizē, jo man bija pilnas kabatas, rokas un mati ar excess laimi, ko dalīt pa labi pa kreizi, bet nebija ar ko. Un tas sanāk skumji UN izdevīgi vienlaikus. Tāpēc, mīļā dienasgrāmata, še ņemi.
  
  Dzert ir slikti, smēķēšana nogalina un naksnīgās ielās var atrauties pa muti un cik daudz vispār ir tādu, kam sametas siltas kājas un virpoļojoša galva no pāris glāzēm garda vīna un viena smēķa?
  
  Bet
  Cik
  Labi
  Bij
• Mūzika: aipods
• 0 rakstair doma

• Vabole
• 6.11.09 16:01
• Sodien pie mana kafijas galda, milakaja kafejniicaa, milako kafiju dzerot, atnaca liela vabole. gaja pa galdu. ap galdu. es pakeru dzerienus un parmetos pie blakus galda un atceroties to, man gribas churaat, pirmkart tapec ka man vienkarshi gribas churat sobrid, bet es par to neatceros, kamer mani neparbiedee vabole vai atminjas par to. Es sutiju telepatiskus signalus viesmiilim, kursh tos UZTVERa, teica, "Sapratu" pakera oranzhu salveti un nokera vaboli. Man pargaja estgriba.
• Mūzika: led zeppelin jau 2 stundas
• 0 rakstair doma

• porno
• 9.10.09 13:37
• skatos aiz loga ar bobcatiem un zemes dauziitaajiem rosaas celtnieki.
  
  Vinam ir dzeltena kivere, kaut kad pasen laikam uzsista acs, pa vasaru nosaulota seja un no kiveres reegojas apcirpts pakausis. un es vinu totali gribu. tas ir ko ar cilvekiem izdara porno. I mean - KAMON!
• Mūzika: Bad Boys
• 0 rakstair doma

• ieņemu domātāja pozu
• 22.9.09 00:46
• Your purpose in life is to build your vision.
  
  You are practical and responsible. You work hard, knowing that there are no shortcuts in life.
  You work for a better life for yourself and those you love, but you are not an idealist.
  Trustworthy and honest, you also demonstrate great courage. People can count on you.
  
  
  yada yada yada...
  
  
  In love, you are a loyal and committed partner. You are the ideal spouse.
  
  http://www.blogthings.com/whatisyourlifepathnumberquiz/
  
  ueah right, jo vairāk lasu savus šausmīgos cibinājumus, jo histēriski-smieklīgāks kļūst apgalvojums.
• 0 rakstair doma