My yellow in this case is not so mellow
In fact,
I'm trying to say it's frigthened like me
And all these emotions of mine keep holding me from,
eh,
Giving my life to a rainbow like You

Tik viegli izstāstīt sajūtu krāsas spēj tikai viņš. Mēs visi peldam Visuma spektrā, katrs savā emociju virpulī. Kad saduramies, rodas blakustoņi, pussakusušas krāsu pārejas, spītīgi spektra laukumi, kas nepakļaujas apkārtnē notiekošajam un veido savu mazo Visumu, kurā krāsas viena otru ietekmē vēl neparastāk nekā tur, Lielajā Visumā.

Tagad iedomājos, ka nemaz nebūtu tik morāli grūti kļūt par kolektīvo kaķi, izvēloties no mīļotājiem vienu svarīgāko, kuram ierodoties pamest it visus pārējos un veltīt neatslābstošu uzmanību. Un pēc tam atkal atgriezties ikdienā ar 5 mīļotājiem, glaudītājiem un bļodiņas piepildītājiem.

Savus secinājumus izdarīt aicina apziņa, ka cilvēki, kurus uzskatīju par tuviem draugiem, ir tikpat vienaldzīgi kā kaķi, nespējīgi pieķerties un pieraduši plūst līdzi laika un apstākļu maiņām. Nekādas noteiktības, konkrētu vēlmju un pieturēšanās pie stabilām vērtībām.

Tā, lūk.
Straume sazarojas, aiznesot mūs dažādos virzienos, un pagriežas uz dienvidiem.
Dzīvojam tālāk.

Richard Buckner un Uno Daņiļevskis

Esmu iemīlējusies sajūtā, kas rodas, ar acu glāstiem apskatot viena gleznas, reizē dzirdot otra mūzikas valdzinājumu austiņā.
Sintēze un parafrāze. Intonācija bez antitēzes.
Harmonija!

Skrituļi, salūti, saulrīti un skūpsti.

Zivot je chudo, tiger!

Imants Ziedonis
***

Kastaņu sveču laikā atnāca taurenis un prasīja, kam šīs pilis pieder. Es teicu: tās ir pavasara pilis un drīz varbūt nodegs.
Nu, teica taurenis, kamēr nedeg, mēs tur padzīvosim. Es teicu: bet, kad nodegs, paliks tikai pelni.
Nu, teica taurenis, visas tās krāsas uz mūsu spārniem - tie jau arī ir tikai pelni no pilīm, kas nodegušas.

1983

Uztvere drīkst būt absolūti plašs jēdziens.
Uztver, satver un notver mirkli. Bez preparācijas, sekcijas hloroforma smakas un noglabāšanas aiz deviņām domu atslēgām.

I've seen it all.
I've seen the trees.
I've seen the willow leaves dancing in the breeze.

What else was a sigh
and what ails the state?

I've seen the dark
I've seen the brightness in one little spark
I've seen what I choose and I've seen what I need
And that is enough
To want more would be greed

Ir tik vitāli nepieciešami to visu neskaitāmi skaisto saredzēt ar pirkstu galiem, lai izkūpētu kā migla jūlija suallēktā bez dūmiem, smoga un smagām nopūtām. Un vajag brīnumu, mērķi un plauktiņu, pēc kura tiekties, vajag pāraugt sevi tūkstoš reižu, lai patiesi redzētu progresu. Tieši tāpat, kā vajag nokrist, lai iemācītos piecelties un pasniegt roku otram, kas pakritis.

Budisms ir manas Pasaules reliģijas tulkojums saskarsmes valodā.

mēs visi šeit kaut ko meklējam, vai ne?
dejavu, pašapziņu vai mierinājumu, visviens vienu un to pašu.

es savu esmu atstājusi. lai būtu vieglāk, lai nevajadzētu baidīties par pazaudēšanu, vienkārši atteicos no atbalsta laukumiem, soda līnijām un neticami zaļiem vārtstabiem. lai mazāk kur ieskriet, lai mazāk, par ko domāt.

viegli?
vieglāk.

Pastmarku smarža vienmēr atsauc atmiņā reizes, kad nolaizīju pastmarku trīs reizes, rūpīgi, pieturot aploksni ar labās rokas pirkstiem un ar kreisās rokas delnas apakšpusi rūpīgi nogludinot, piespiedu aploksnes malai un vēl pārbaudīju pret gaismu, vai tiešām mani vārdi ir droši noglabāti tur, iekšā. Vakarā pirms gulētiešanas noliku aploksni zem spilvena, lai rūķi no skapja nepaņemtu. Mostoties iedomājos, cik bīstami vēstulei būs pazust starp simtiem tādu pašu, gulēt pasta maisu bezgaisā. Iedomājos, cik iesprostotas manas domas jūtas, cik spēcīgi tās ietver viss apkārtējos, pat cenšoties ielīst manu burtu dvēselēs. Vienmēr lūdzu, lai vecmāmiņa man piezvana, kad saņem vēstuli - vēlējos būt droša par to, ka tā nonākusi galamērķī.

Vēl joprojām ticu, ka vēstules sargā pasta feja, kas neļauj to domām sajaukties, smaržām pazaudēt saimniekus un pastmarkām aizbēgt pie bagātiem angļu kolekcionāriem.

jau sen sapņoju par iespēju aizbēgt no jums visiem.

violetās novembra naktīs izgāju pastaigāties, lai stundām klejotu pa sen pazīstamām, mierpilnām ieliņām. apstājos krustojumos, kur luksoforu nav un nebūs, aizvēru acis un skatījos augšup. vai spējat iedomāties, cik daudz saskatāms, kad esi aizvēris acis? protams, sākumā šķiet, ka redzams nav it nekas, bet vēlāk.. paveras pasaule tādā smaržā, kādu nekad aizņemta, satracināta un pavirša neievērotu. man grūti jums to atklāt, baidos, ka nesapratīsiet. redziet, ne visiem koku zari vējā, mēness logos un laternas atgādina vietu, kur rudens lapu kuģi miglas vālus griež kā okeāna ūdeņus un nemīlīgie vēji asi ietirecas sejās, uz aizvērtu skropstu mirkļiem aizsitot elpu. katru dienu satieku vēju, bet tikai naktīs varu sajust, kā tas dzied par bērziem Latgales birztalās, blokmāju apķēpātiem, asi nocirstiem stūriem, rudens lapu čukstiem, kad tās uz mirkli piespiežas vēja dvēselei, it kā lūgdamās pēc miera, atpakaļceļa uz koku zariem, mīkstiem vārdiem un uzticamiem stumbriem. vējš zin visu, katra mūsu pasaku, tās negaidītos pavērsienus. vējā saskaitītas un virtenēs savērtas asaras gaida dienu, kad cilvēks apstāties, lai uzklausītu un ieklausītos.

rudens naktīs uz ziemu agri iestājas tumsa, bet tā zum pavisam citādāk nekā vasaras pustumsā aiz atvērta loga.
neprasiet man vairs gribēt mierīgi aizmigt. decembra vakariem ir pavisam cits starojums, bet aicinošais nemiers vēl saglabājas.

jau sen vēlos tikt prom no šejienes, no satraukuma naktīs, no apkārtējo nepiepildītām iegribām, no trakojoša vēja, kas izbrāžas cauri, pat neprasot, vai tas ir iespējams. nav, un tāpat jau sarunas ar sevi ne pie kā laba nenoved.

ciest nevaru. skaidrs?