jau sen sapņoju par iespēju aizbēgt no jums visiem.

violetās novembra naktīs izgāju pastaigāties, lai stundām klejotu pa sen pazīstamām, mierpilnām ieliņām. apstājos krustojumos, kur luksoforu nav un nebūs, aizvēru acis un skatījos augšup. vai spējat iedomāties, cik daudz saskatāms, kad esi aizvēris acis? protams, sākumā šķiet, ka redzams nav it nekas, bet vēlāk.. paveras pasaule tādā smaržā, kādu nekad aizņemta, satracināta un pavirša neievērotu. man grūti jums to atklāt, baidos, ka nesapratīsiet. redziet, ne visiem koku zari vējā, mēness logos un laternas atgādina vietu, kur rudens lapu kuģi miglas vālus griež kā okeāna ūdeņus un nemīlīgie vēji asi ietirecas sejās, uz aizvērtu skropstu mirkļiem aizsitot elpu. katru dienu satieku vēju, bet tikai naktīs varu sajust, kā tas dzied par bērziem Latgales birztalās, blokmāju apķēpātiem, asi nocirstiem stūriem, rudens lapu čukstiem, kad tās uz mirkli piespiežas vēja dvēselei, it kā lūgdamās pēc miera, atpakaļceļa uz koku zariem, mīkstiem vārdiem un uzticamiem stumbriem. vējš zin visu, katra mūsu pasaku, tās negaidītos pavērsienus. vējā saskaitītas un virtenēs savērtas asaras gaida dienu, kad cilvēks apstāties, lai uzklausītu un ieklausītos.

rudens naktīs uz ziemu agri iestājas tumsa, bet tā zum pavisam citādāk nekā vasaras pustumsā aiz atvērta loga.
neprasiet man vairs gribēt mierīgi aizmigt. decembra vakariem ir pavisam cits starojums, bet aicinošais nemiers vēl saglabājas.

jau sen vēlos tikt prom no šejienes, no satraukuma naktīs, no apkārtējo nepiepildītām iegribām, no trakojoša vēja, kas izbrāžas cauri, pat neprasot, vai tas ir iespējams. nav, un tāpat jau sarunas ar sevi ne pie kā laba nenoved.

ciest nevaru. skaidrs?