Pastmarku smarža vienmēr atsauc atmiņā reizes, kad nolaizīju pastmarku trīs reizes, rūpīgi, pieturot aploksni ar labās rokas pirkstiem un ar kreisās rokas delnas apakšpusi rūpīgi nogludinot, piespiedu aploksnes malai un vēl pārbaudīju pret gaismu, vai tiešām mani vārdi ir droši noglabāti tur, iekšā. Vakarā pirms gulētiešanas noliku aploksni zem spilvena, lai rūķi no skapja nepaņemtu. Mostoties iedomājos, cik bīstami vēstulei būs pazust starp simtiem tādu pašu, gulēt pasta maisu bezgaisā. Iedomājos, cik iesprostotas manas domas jūtas, cik spēcīgi tās ietver viss apkārtējos, pat cenšoties ielīst manu burtu dvēselēs. Vienmēr lūdzu, lai vecmāmiņa man piezvana, kad saņem vēstuli - vēlējos būt droša par to, ka tā nonākusi galamērķī.

Vēl joprojām ticu, ka vēstules sargā pasta feja, kas neļauj to domām sajaukties, smaržām pazaudēt saimniekus un pastmarkām aizbēgt pie bagātiem angļu kolekcionāriem.