reiz bija kāds zēns, kas man tipa tā kā patika. zēns uzaicināja sadzert kafiju. es iesēju matos bantes un dikti priecīga gāju. pie kafijas zēns sāka stāstīt par to, ka nevar tak apstāties pie viena cilvēka, ar ko būt kopā. jo dzīve tak esot kā māja ar daudzām istabām. paver durvis, a tur foršais zaķis priekšā! paver nākamās - vēl foršāks. nezinu, varbūt zēns mēģināja mani kaut kā vilkt uz zoba vai kā citādi nest cauri (viņam bija tāda pataloģiska nosliece nest visus pēc kārtas cauri). vēl tagad netieku skaidrībā. tomēr izdzirdot šos vārdus, pēkšņi mans šis zēns vairs nepatika. nu nemaz.
žēl man to cilvēku, kam tāda attieksme pret attiecībām. tāpēc, lai arī parasti baznīckungu tekstiem uzšņācu, šis likās visai pieņemams.
p.s. tu lasi sieviešu žurnālus? =)