Velns, sapukojos kaut kā šodien - laikam uz mani negribot pārāk smagu iespaidu atstāja pusdienošanas procesa vērošana, apzinoties, ka pašam kurkst vēders (o, jā, es esmu ļoti ēdelīgs vecūksnis (nolēmu vārdu jaunietis kopš 30. augusta vairs nelietot)), bet kabatā ir tikai tik daudz s., lai aiztransportētos mājās... Un piedāvājumu uzsaukt (vai pareizāk sakot pat atdot) pusdienas es, protams, lepni atraidīju. Tipisks S&M Zariņu dzimtas gājiens, bļ.

Nu un tad vēl mājas jāsalasās kakjux gaudas par sūdumugurām darba devējiem (pilnīgi saprotamas, starp citu - darba devēji pēdējā laikā tiešām ir apnaglojušies nezvērā) un agressor prieku par darba devēju, kas liek strādāt tikai līdz trijiem un uzsauc gada abonementu Martas centrā, ko pēc tam var lepni ignorēt, lai sagribētos kaukt kā vilkam uz mēnesi. Sazvērējušies, sukuči, nekas cits neatliek kā likt uz riņķi griezties jaunatgūto Sonic Youth - Sister... un mēģināt pastrādāt, bļ.