Hmm, nesen jau iekš SC kaut kur te virmoja diskusija par tēmu "saiešana sviestā ar bērnu", un šodien dzeina atkal pacēla (un pēc tam atkal noraka) šo tematu... Nepaguvu komentos, līdz ar nāksies pukstēt tepatās.

Mani patiesībā pārsteidza tas, ka vairumam ņemšanās ar sīci šķiet pretīga, atbaidoša un apzīmējama kā saiešana sviestā. well...

Man tas kaut kā šķiet visai normāli, ai mīn, radīt bērnus tomēr ir sievietes (vai drīzāk vispār - cilvēka) virsuzdevums un sūtība uz zemes. Jeb es kaut ko jaucu, tas tagad mūsdienās ir tā pastarpināti, kaut kur pa vidu starp karjeru un izklaidēm?

Nez, ai kud bī vrong, bet man kaut kā tas viss izklausās pēc egoisma un bailēm uzņemties atbildību (nothing personal). OK, acīmredzot tiek runāts par to galējību, kad cilvēkam vispār pazūd "es" un paliek tikai "bērns", taču manuprāt: 1) tas ir normāli līdz zināmam bērna vecumam (palasieties kaut vai Rudzīša Bendes meitinju), un 2) slikti tas kļūst tikai tad, kad šis stāvoklis ieilgst, kad cilvēks priecājas par katru bērniņa purkšķi līdz 18 gadu vecumam un sevi tā arī vairs neatgūst.

Paldies dievam ir arī foršie piemēri - man, piemēram, dikti patīkās kā bordo vai laacz  ar savējiem ņemas. Nez, bet es tiešām priecāšos, kad es satikšu dzeina un viņa man aizgūtnēm stāstīs par pirmo kaku, pirmajiem zobiņiem, un pirmajiem bumšiem mēģinot noturēties uz savām divām. Man jau nu šķiet, ka cilvēka dzīvē nekas nevar būt vēl nozīmīgāks par šo.