Part 2 stāstā par Anglijas mūzikas scēnu.

Baxter Dury - simpātisks low-fi indie roks, tāds lēnīgs un melanholisks. Pats neesmu žanra cienītājs, bet zinu pāris cilvēkus, kam varētu tīri labi iet pie sirds.

The Dresden Dolls - pilnīgi nekategorizējams projekts. Asociācijas radās ar Miranda Sex Garden un God Is My Co-Pilot, bet ne tik māksliniecisks kā pirmie un ne tik vājprātīgs kā otrie. Songwriting varbūt arī nav izteikti spēcīgs, taču pietiek ar savdabīgo instrumentējumu - klavieres, bungas un sievietes balss. Kabarē roks? Nu kaut kā tā. Tis definitly a keeper.

Babyshambles - vienīgais, ko es par šiem pirms tam biju dzirdējis, bija tas, ka Pīts Dohertijs ir psihs narkomāns. Līdz ar to nekādas cerības neloloju. Taču nav tik traki. Sāku saprast, kāpēc viņš tiek uzskatīts par vienu no talantīgākajiem Anglijas jaunajiem songwriteriem. Pelnīti. Debijas albums ir ārkārtīgi haotisks un nenoslīpēts, taču svaigs un interesants, un grūti kategorizējams. Vismaz nesmird pēc 60ajiem pa gabalu. Vai pēc britpopa. Which is nice. Na ļubiķeļa (martcore?). Man - delete.