Mīlestība bija. Visās attiecībās vismaz pa druskai. Bet tas ir pagājis. Laiks iet un saproti, ka nekas nav nepārvarams. Īpaši runājot par sevi.
Sākotnēji vienmēr ir tā tukšuma sajūta. Un daudz asaru līdz iegūst to tukšumu. Kuru pēc tam var aizpildīt ar smiekliem, citiem jaukiem dzīves notikumiem, kas rada dažnedažādas izjūtas.
Pēc tam ir atsalums pret mīlestības jūtām. Tad, atdzīvojoties, atkal atplaukstot, esi gatava jau nākamajam mīlestības scenārijam.
Un tagad saprotu, ka nekas nav krāsojams balts vai melns, var būt tikai pelēks un visās citās krāsās.
Ak, intuīcija! Tā jau teica visu priekšā, bet es atsacījos ticēt, ka tā patiešām ir.
Un to, ka izšķirsimies tieši uz Jāņiem, 23.jūn., es nekādi nevarēju iedomāties.
Sevis tik ļoti žēl.
Raudāts, ļoti daudz.
Kaut saka, ka neviens vīrietis nav sieviešu asaru cienīgs. Gribas iebilst, jo cilvēks lielisks, vienkārši nesapas.
Uzvārīts, silts piens garšo tik labi.
Sirds sažņaugta, skumjas. Varbūt tikai lietus. Un debesis.
Spēlējamies kā kaķis ar peli.
Plēšamies kā suns ar kaķi.
Mīlam kā gulbji.
Un miers mājās.
Mans jūtīgums pret atsevišķām lietām un notikumiem tiek saukts par vājumu. Es gan uzskatu, ka just, tas ir spēks, jo ne vienmēr ir viegli pēc tam iet uz priekšu ar smaidu un izjust, cik dzīve tomēr ir lieliska. Ka ir nozīme it sīkumam, it domai un sajustajam.
Vai tad ne?
Un uznāk tādi brīži, kā šis, kad liekas, ka mīli visu pasauli. Tik grandiozu.
