Darbu beidzu pāri sešiem, kaut oficiāli tas beidzas 17:00.

Lauku lilijas, uz ceļu izskrienošas kazas, neatrodamais kabelis un pār mani lidojošs vanadziņš. Atkal vanags.

Nepiekrītu, ka cilvēks kaut ko kustina, kad ir neapmierināts vai nervozs.
Es esmu pilnīgi nosvērta un harmoniska, bet luncinu labās kājas potīti-pēdu.
Gluži kaķa iezīme.

Atkal vīna glāze. Bet šoreiz saule. Šoreiz viegls reibums.

Tie lēmumi, kas pieņemti uz izjūtām, man vienmēr bijuši labi, izdevīgi, noderīgi u.tml. Bet lēmumi, kuri bijuši gari un plaši ar prātu pārdomāti, kaut kā ne visai veiksmīgi. Ne gluži slikti, bet nekas īpaši labs.
Tāpēc ļoti pastāvu uz jūtām un izjūtām. Citi to sauc par intuīciju. Es to redzu savādāk, ja tā var teikt, arī plašāk.

Vēlos reiz pastaigāties pa Tihuānu.

Arī man jātiek ārā no sava apļa, kas ir ieradumu apvilkta nedrošība, kur, samierināšanās un nolemtības aicinātas, labprāt viesojas skumjas.

...no kaut kad lasītā un izrakstītā.

Vienu no lielākajiem dabas skaistumiem var ieraudzīt, esot pretmetiem: saulei un lietum. Runa, protams, par varavīksni.
Tā, šķiet, arī dzīvē. Perfekti, ja izpildās visai pretrunīgi nosacījumi.

Pelēkiem kaķiem bija arī šķirnes, kur actiņas ir oranžīgas. Vai ne?

Gribu kaķus. Divus. Vienu pilnīgi baltu un otru pilnīgi melnu. Vai varbūt vienu, bet pelēku, īsspalvas, bet pūkainu, ar zilām acīm. Ai.

Celties piecos, tas ir forši!