Ir kopīgs rīts, kopīgas brokastis, roze, skūpsti un apskāvieni.
Bet pārējā diena paies šķirti.
Es turēšu īkšķus par māšeli šīs dienas sacensībās.
Viņš ved māsu uz dzimto pusi.

Jo mazāk domaju un ieklausos sevī, jo vairāk saprotu, ka vēlos ģimeni. Skumji, ka ārēji apstākļi ne vienmēr tam ir piemēroti.

Naktī sapņoju (pareizāk - murgoju), ka zaudēju bērniņu pirms dzemdībām, jo viņa sirsniņa neizturēja man doto narkozi...

Kādas muļķības, ka visur tiek vainota tikai valdība, Ministru kabinets, deputāti! Un ko tad paši iedzīvotāji ir valsts labā darījuši, lai saglabātu valsti stabilu?! Ja var, nemaksā nodokļus; ja var, oficiāli ko čiep sev; kad grib, visus citus peļ! Ja tas ir asinīs, tad nav ko pārmest, ka tādi paši cilvēki tikuši pie augstākas varas un, kur var, apiet nodokļus, kur var, čiep degvielu u.tml., kad vajag, noveļ vainu uz citiem...
Tādi paši cilveki jau tur ir. Un kā nu ne, ja paklausoties sabiedriskajā transportā, kafejnīcās u.c., kur gadās dzirdēt tādas sarunas, atskan, ka viņi jau tāpat darītu - grābtu, ko varētu: gan varu, gan naudu, gan materiālas lietas.
Sāksim ar sevi, tad varēsim pamācīt citus!!

Gauss rīts.
Bet daru. Kas jādara...

Trūkst savas mājas. Sava auto. Sava kaķa un suņa. Ne dārgas, ne lētas drēbes, bet tādas, kuras man patīk.
Trūkst apgriezienu dzīvei.

Ātri reibst.
Galvenais - nesaplēst jaunās sarkanvīna glāzes.

Un šādi ekonomiskie apstākļi ir ideāli, lai iegādātos kustamos īpašumus. Arī nekustamos.
Esmu tikusi pie ZZK kalnu riteņa. Sarkana!
Lieki teikt, ka nevaru sagaidīt pavasari.

Vakar plāni mainījās.
Šodien mācos pie datora un dzeru sarkanvīnu. Viena.



Canti Merlot Veneto. Medium Sweet.

Šodien pēc treniņa domāju pirkt sarkanvīnu.
Vēlos tā mazām mutītēm...