Ir bērni, kuri jau divpadsmit gadu vecumā sāk attīstīt pieaugušo domāšanu un satiek ar pieaugušajiem daudz labāk, kā saviem vienaudžiem. (Tas bija mans gadījums.) Un man nav ne zaudēta bērnība, nekā tāda slikta. Jūtos ieguvēja. Tikai tagad šķiet, ka esmu piedzīvojusi pietiekami, ka laiks apstāties.. ka esmu pensionāru stadijā... Vairāk kā mulsums.
Ja cilvēks pieaug prāta ziņā ātrāk kā gadi, tad ir grūti. Jo vairums jau tomēr to cilvēku neņem par pilnu.
Un vēl ir kaut kāda sajūta, ka šobrīd esmu lieka. Īstajā vietā, ne laikā.

Nevajag lieku emociju.