Dimā klubs jeb Rišeljē ēna (IV)

January 12th, 2008 (06:11 pm)

Iespējams, dvēseles dziļumos viņš bija pārliecināts, ka politikā, biznesā un seksā nodevība ir tikai laika jautājums.
(..) vējš ir novilcis robežu starp nesenu pagātni un tālu tagadni.
Un, beigu beigās, cilvēki taču raksta, lai izklaidētos, lai piedzīvotu ko nebijušu, lai vēl vairāk sevi iemīlētu un lai iekarotu citu mīlestību.
Bērni prot lieliski spēlēties un ir vislabākie lasītāji: viņi to dara ar vislielāko nopietnību.
Es esmu no tiem, kas ir pārliecināti, ka vēlme izklaidēties ir lielisks iemesls spēlei.
Tas ir dīvaini. Literatūrā eksistē izdomāti personāži, kuri tuvi tūkstošiem ļaužu, kas pat nav lasījuši grāmatas, kur tie parādās.
(..) literatūra un nedaudz nostalģiska spēle, kas no jauna izceļ gaismā aizmirstu lasāmvielu un ļauj mums pazīt pašiem sevi tādus, kādi mēs bijām ar visu kādreizējo naivitāti.
Tas bija gluži tāpat kā uzvarēt neesošus spokus, cīnīties pret vēju vai kliegt klusumā.
(..) - izbijies meitēns vai vientuļš un kritis eņģelis, kas meklē nedaudz siltuma.
Ir lietas, ko nav iespējams novērst,(..). Ir pilis, kurām jānodeg, un cilvēki, kuriem jāpakaras; ir suņi, kuri noteikti saplosīs viens otru gabalos, tikumi, kuriem nocirtīs galvas, un vārti, kuri jāatver, lai pa tiem ieietu kāds cits...
Grāmatas mūs var arī izjokot,(..).
Un katram ir tāds velns, kādu viņš ir pelnījis.