Dimā klubs jeb Rišeljē ēna (II)
January 3rd, 2008 (02:59 pm)
- Bet ar senām dzimtām notiek tas pats, kas ar civilizācijām: tās nokalst un mirst.
- Zaimošana nav iespējama bez ticības.
- Fargašam bija nepieciešams biktstēvs vai psihiatrs.
- Dzīve kā spēle. Un grāmatas kā dzīves spoguļi.
- Korso jutās kā mednieks, kurš zina, ka pēdas, lai cik neskaidras tās būtu, galu galā novedīs pie dzīvnieka.
- Mums pieder tas, ko esam piedzīvojuši un izlasījuši.
- Priekšmetiem ir jācirkulē. Tādi ir tirgus likumi, tādi ir dzīves likumi.
- Korso pasaulē visi varoņi bija noguruši.
- Ķermenī un atmiņā vienlaikus ievibrējās kāda stīga.
- Tad tu atcerēsies manas tumšās un lielās acis. Manus neizteiktos pārmetumus. Manus pa miegam izdvestos kunkstus. Murgus, no kuriem tu nevari mani pasargāt. Tu to visu atcerēsies, kad es jau būšu prom.
- Te nav mašīnu. Tikai iemīlējušies pārīši, večiņas ar smalkām cepurēm un laiski ļaudis. Šim tiltam trūkst jebkādas praktiskas jēgas.
- Cilvēks bija radīts no saujas dubļu un ūdens. Kādēļ gan sieviete nevarēja būt veidota no rasas, zemes izgarojumiem un saules stariem, no varavīksnes gabaliņiem? Kur slēpās iespējamais? Un kur neiespējamais?
- Pasaule ir pilna ar krastiem un upēm, kas plūst starp tiem. Pilna ar sievietēm un vīriešiem, kas šķērso tiltus - vien brien brišus, neapzinoties šīs darbības sekas, nepagriežoties atpakaļ, nepaskatoties zem kājām un nepasniedzot monētu laiviniekam.
- Tas ir tādēļ, ka es vēl esmu dzīva, viņa vēlāk smējās vēl miklām acīm. Tādēļ, ka es esmu daļa no pasaules, un man patīk tādai būt.
- Nekādu jautājumu par to, cik ilga būs mīla un laime šajā vienmēr, kas patiesībā dalījās dzīvēs, gados un mēnešos. Pat dienās. (..) Cik bezmiega nakšu, cik asaru, klusēšanas un vientulības sekojam tam skūpstam?
Man arī patika.
Autors, manuprāt, interesanti raksta: skarbi, sentimentāli; mazliet par maz sarkasma, bet ir labi; dažas rindas bez apnicīgi detalizētiem aprakstiem, bet acu priekšā tēli jau spēlē savu spēli...