Daba

Gribam seksu un gribam jūtas. Vai tas ir ļoti daudz prasīts?

Labi, pārgulējām, jo tobrīd bija kaisle. Pēc tam ir grūti un nepatīkami satikties sabiedrības dēļ. Tās radītā spiediena-domas dēļ. Doma, ka tā nav pareizi (izjust dzīvniecisku baudu, kaut to no asinīm neizraut), nedrīkst ļauties mirklim, jo vairums sabiedrības to nedara (viņi vienkārši nav uzdrošinājušies).

Vēl man riebjas, ka pieņēmums - sieviete nedrīkst vēlēties tikai just baudu ar ko, kad un kur vēlas, jo tas piedienas tikai vīriešiem- ir tik "pašsaprotams", no kā seko: tās sievietes ir 'palaistuves' vai citos 'jaukos' vārdos sauktas. Fuck! Cik ērti iekārtojušies. Viņi drīkst, jo tas ir normāli (viņu daba). Mēs nedrīkstam, jo tā nav normāli, itkā mēs arī negribam kādreiz dzīvniecikas izpriecas (itkā tas nebūtu arī mūsu gēnos). Vienkārši nodarboties ar seksu, jo patīk orgasms, jo patīk vīrieša ķermenis, jo....

Ah, patriarhāts! Tikai (!) mēs, gadu tūkstošiem šādi apspiestas, esam attīstījušas arī smadzeņu (impulsu) darbību, kas saistīta ar jūtām. Tieši tāpēc, runājot par jūtām, mēs esam tik atšķirīgas no vīriešiem.

Kā bioloģiskā, tā arī garīgā attīstība mums nesakrīt. Bet vienmēr ir kāds izņēmums.