Nelabais un senjorita Prima

December 15th, 2007 (12:12 am)

Pirmkārt, solījumiem nevajag ticēt. Pasaule ir pilna ar solījumiem: par bagātību, par mūžīgu izglābšanos, par nebeidzamu mīlestību.
(..) vīriešiem nez kādēļ ļoti patīk justies pārākiem, viņi pat nenojauš, ka visbiežāk to rīcība ir apskaužami viegli paredzama.
Jā, cilvēki allaž gribējuši visu mainīt un tajā pašā laikā saglabāt visu pa vecam.
(..), Labajam un Ļaunajam ir viena un tā pati seja. Un viss ir atkarīgs no tā, kurā brīdī tie šķērso cilvēka dzīves ceļu.
Ja gribat kaut ko sasniegt, vienmēr turiet acis plaši vaļā, esiet uzmanīgs un apdomājiet, ko īsti vēlaties. Nevar trāpīt izraudzītajā mērķī aizsietām acīm.
(..) ne jau vēloties dzīvot saskaņā ar likumu, cilvēki ievēro sabiedrības normas, bet gan bailes no soda. Šādas karātavas ir katrā no mums.
(..): cilvēkam vajag to, kas viņā slikts, lai viņš sasniegtu to, kas viņā labs.
Lai valdītu pār cilvēku, atliek viņu tikai iebiedēt.
(..) klusums ne vienmēr nozīmē "jā" - parasti tas liecina par cilvēku nespēju acumirklī reaģēt.
Jūs maldāties, svētais tēvs. Jūs bijāt paradīzē, bet to nepazināt. Diemžēl tā notiek ar lielāko daļu cilvēku. Tie sameklē ciešanas visjaukākajās vietās, jo iedomājas, ka nav pelnījuši laimi.
Ūdens - bez garšas, bez smaržas, bez krāsas un tomēr pats svarīgākais šajā pasaulē.
(..), jo Ļaunums nerada Labo, lai kā viņi tam gribētu ticēt.
Viņa zināja, kas ir jūra, zināja, ka tā ir liela, trakojoša un arī mierīga, bet nekad nebija garšojusi tās sāļo ūdeni, bridusi kailām kājām pa pludmales smiltīm vai ienirusi aukstajos ūdeņos kā Lielās Mātes vēderā (viņa atcerējās, ka tieši tā jūru ar mīļumu dēvēja ķelti).
(..)- Labais un Ļaunais cīnījās viņos ar tādu pašu sparu kā ikvienā dvēselē, kas mīt uz zemes. (..) Viss slēpās spējā valdīt pār sevi. Un izvēlē.