No Paulu Koelju rokas II
February 24th, 2007 (03:15 pm)
current song: Conjure One: Sleep "Damascus"
current song: Conjure One: Sleep "Damascus"
- Cilvēki šeit nekautrējas atzīties, ka ir traki. Cilvēki šeit nepārtrauca darīt to, kas tiem sagādā prieku, lai izpatiktu kādam citam.
- (..)vienkārši blenza tukšumā, citi klusiņām sarunājās ar sevi, bet kurš gan kādreiz dzīvē nav darījis tāpat?
- Kāda jēga rūpēties par nāvei nolemta cilvēka veselību.
- Bērnībā viņa domāja, ka ir par agru izvēlēties; tagad, jaunības gados, viņa pārliecinājās, ka ir par vēlu kaut ko mainīt.
- Ja man būtu izvēle, ja es savulaik būtu sapratusi, ka manas dienas ir vienādas tāpēc, ka es pati to vēlējos, varbūt...
- Cilvēki nekad nemācās no dzirdētā, viņiem pašiem viss jāpiedzīvo.
- Vājprāts - tā ir nespēja nodot citiem savas domas. Iedomājies, ka esi svešā zemē, tu viņu redzi un saproti, kas notiek, taču paskaidrot, ko vēl gribi uzzināt vai kas tev nepieciešams, - to tu nevari, jo neproti šīs zemes valodu.
- Un mēs visi - tā vai citādi - esam traki.
- (..)vislabāk patika šāds jauns mēness, jo tam vēl bija telpa, kur augt, kur plesties, telpa, ko vajadzēja piepildīt ar gaismu, pirms pienāca nenovēršamā dilšanas stunda.
- Labām meitenēm tagad jāsapņo par eņģeļiem vai mīļākajiem.
- (..)ja nu arī viņa izlemj izdarīt kaut ko tādu? Kāpēc daži cilvēki tik ļoti cenšas pretoties dzīves dabiskajai kārtībai - cīnīties par izdzīvošanu vienalga kādos apstākļos?
- Kas liek cilvēkam ienīst pašam sevi? Varbūt gļēvulība. Vai arī mūžīgas bailes būt nepareizam, bailes, ka nespēs izdarīt to, ko citi no tevis gaida.
- (..)neatkāpās strīdā, ko varētu novērst ar īsu atvainošanos, vai spītīgi nezvanīja vīrietim, kurā bija ieķērusies, uzskatīdama, ka šīm attiecībām nav nākotnes.
- (..)viņai vienmēr pietrūka spēka būt pašai - cilvēkam, kas, tāpat kā jebkurš, nespēj būt laimīgs bez citiem.
- Jo mēs visi esam uzaudzināti tikai mīlēt, pieņemt, mēģināt atrast izeju, izvairīties no sarežģījumiem.
- (..)ienīda mīlestību, kas viņai tika dota, jo tā neko neprasīja pretī, un tas bija aplami, neiespējami, nesamērojami ar dabas likumiem.
- Atkal viņu pārņēma sajūta, ka bezgalība un mūžība staigā roku rokā, un vajadzēja uzlūkot tikai vienu no tiem - piemēram, Visumu bez gala un malas -, lai tūlīt nomanītu otra klātbūtni - laiku, kas nekad nebeidzas, kas nekad nepaiet, kas vienmēr paliek tagadnē, kur nobēdzināti visi dzīves noslēpumi.
- Serotonīna trūkums organismā ietekmē cilvēka spēju koncentrēties darbam, gulēt, ēst un baudīt dzīves skaistos mirkļus. Ja šīs vielas organismā nebija vispār, cilvēks pārdzīvoja izmisumu, pesimismu, viņš jutās nevienam nevajadzīgs, pārmēru noguris, tramīgs, nespējīgs pieņemt lēmumu un galu galā ieslīga pastāvīgās skumjās, kas varēja novest līdz pilnīgai apātijai vai pašnāvībai.
