Labrīt!

Brokastīs karsts malto upeņu dzēriens. Mmm.

Apmācies, bet silts.

Mīļotais tikko aizsūtīts pie draugiem atpūsties.
Lai tiek. Nevar taču visur un vienmēr iet un braukt kopā.
No tā agrāk vai vēlāk uzvird vēlme izrauties/ aizrauties ...

• Es lieku savu sirdi uz plaukstas un rādu, cerēdama, ka atbildēsi ar to pašu. Bet tavējā paliek, kur bijusi, un es nezinu īsti, kādu laiku tā skaita.
• Pacietīgākie uzklausītāji patiesībā ir visvienaldzīgākie.
• Ak tā, tu sarunājies pats ar sevi! Bet vai atbildes negribas?
• Bez tevis es kā bez rokām. Bez glāstiem, bez tīrības, bez sveiciena - ja bez rokām. Vai bez tevis.
• Mīlestība ir skaņa, ko rada simtiem instrumentu, pašiem mīlētājiem vien pazīstami, un tāpēc viņiem ir tā kā nevienam citam.
• Mīlestība atriebjas par savu aklumu. Redzību tā atgūst par vēlu un tāpēc kļūst netaisna. Līdz klāt atkal jauns aklums - ienaida aklums.
• Viņi jutās kā septītajās debesīs. Dienās sildījās viens otra skatienos, naktīs - skāvienos.
• Katra sieviete kāro vietu vīrieša dvēselē.
• Uguns pārbauda spējas, nodomus un mērķus. Gadās, ka cilvēki nesasniedz neko. Vīlušies visā un visos, atstāj aiz sevi postažu.
• Nav jēgas nožēlot, ko nav iespējams grozīt.
• Kož pirkstā par garām palaisto izdevību, sodās par pasaules netaisnību, bet tā ir visneauglīgākā nodarbošanās, kāda var būt.
• Sudraba laiks iestājas, kad sirmie mati vairs nav izravējami, ja negrib dabūt pliku pakausi. Cilvēks tērē mūžā sakrāto. Kam lāde pilna sudraba, pagrāb neskaitot un izdod, klejodams pa zemēm un valstīm kā čigāns pa krūmiem. Pagodinājumu un slavas spodrināts, viņš līdzinās gadu gados daudzu roku trītam sudraba dālderim.
• Kad sāk ierasties pat tālīni radi un runā par zelta rokām, kas mūžā tik daudz sarūpējušas, slavē zelta sirdi un pašu sauc par zelta cilvēku, tad skaidrs, ka viņi nevar sagaidīt mantojumu.
  

Jums var nepatikt, varat nepiekrist, bet man šķiet interesanti:

• Pirmdienas cilvēks ir vijolnieks, kas spēlē zem loga. Melodija aicina un apsola. Vilina un valdzina, līdz iemīļotā metas spēlmaņa skavās, pārliecināta, ka ne cilvēki, ne Dievs viņus nespēs šķirt. Nākamā naktī vijolnieks vairs nerādās. Viņš spēle zem cita loga. Pirmdienas cilvēks ir ceļa sācējs. Viņš tik pārliecinoši stāsta par galamērķi, it kā pats tur jau neskaitāmas reizes būtu bijis.
• Otrdienas cilvēks ir piedziedājums, kas atkārtojas pēc katra panta. Dažreiz apnicīgs, citreiz skanīgāks par pašu dziesmu. Gadās, ka tā ieiet tautā tieši piedziedājuma dēļ. Tomēr jāatceras, ka dziesma var būt bez piedziedājuma, turpretim piedziedājums bez dziesmas - nekad.
• Trešdienas cilvēks ir tas, kuru vienmēr gaida, bet ieradies izrādās lieks. Trešdienas cilvēks ir nepāra zieds pušķī, dzīvības zīme, jo pāra skaitu nes mirušiem. Viņš saka nē, kad pārējie vienā balsī sauc jā.
• Ceturtdienas cilvēku nespēj iekustināt vējš vai saldi solījumi. Viņš ir viens no mājas četriem stūriem, kas, būdams līdzīgs pārējiem trim, tomēr ir pats par sevi un apzinās, cik tas svarīgi. Šis cilvēks ir ceļš. Reiz novilkts, tas nav viegli grozāms. Viņš dzīvo tagadnē. Šodienai.
• Piektdienas cilvēks ir Piektdienis, kurš, piedāvājot draudzību, atsakās no brīvības un kļūst par vergu. Patiesībā piektdienas cilvēks ir dziļāks un jūtīgāks, nekā draugi un paziņas domā. Nekliedz un nevaimanā, reizumis šķiet mēms vai salā sastindzis. Viņš nekad vārdos neapliecina mīlestību.
• Sestdienas cilvēks ir ābele, kam dažas dienas dotas ziedēšanas laimei, pēc tam laiks liek plecos arvien vairāk smaguma, ar gadiem izķēmojot stalto stāvu. Kā bērns gaida ziemā vasaru un vasarā ziemu. Viņam nekad nav labi tagadnē, jo rītdiena varbūt atnesīs, ko šodiena liedza.
• Svētdienas cilvēks ir kā ziema, kas noliedz citas krāsas, uzspiezdama savas - balto un melno. Lai arī tāda īpašība tiesnesim neder, svētdienas cilvēki mēdz būt lielākie tiesātāji. Viņš ir svētceļnieks, kurš gaida, lai ticīgie mazgā tā putekļainās un savainotās kājas. Un kas gan cits, ja ne grēcīgā pasaule vainīga pie akmeņiem un putekļiem? Tiecas augšup, tomēr paliek saistīts pie zemes  un jo vairāk pie cilvēkiem, kuri tā priekšā loka ceļus.
  

Nav saistīts ar dzimšanu, bet gan raksturu:

• Pavasara cilvēks dzīvi sāk trūkumā, iespējams, pat nabadzībā, un noiet vistālāko ceļu no vizbuļu cerībām līdz ābeļziedu bagātībai un kastaņsveču godībai. Viņa mīļākā krāsa ir dzeltenā - pureņu, māllēpju, narcišu krāsa. Pastāvīgo, neatlaidīgo un sapņotāju krāsa. Tai nav nekāda sakara ar viltību, gluži otrādi - pavasara cilvēki ir tikpat naivi kā asni, kas izlien no zemes, kad jūt nolemto laiku, neticēdami sala un salnas iespējai. Jebkurš darbs viņam šķiras un nenogurdina. Nelaime vienīgi, ka diezgan ātri apnīk, un pavasara cilvēks paliek pusceļā kā arājs vagas vidū, dzērvju balsu savaldzināts. Ja tomēr saņemas un atrauj acis no debesīm, tad gūst panākumus un ievērību. Pavasara cilvēki tomēr nekad nav īsti apmierināti ar sasniegto, lai gan mazvērtības kompleksos nemokās. Viņi zina, ka vienmēr iespējams robežu pabīdīt tālāk, varbūt līdz bezgalībai. Pavasara cilvēku apbrīno, bet nemīl, katrā ziņā ne ilgstoši. Attiecības sarežģī kaprīzes un garastāvokļa maiņa: tikko bija kā mīļa saulīte, pēkšņi aukstā vējā gaudo sniegputenis. Nekad nav zināms, ko sagaidīsi: skaidra spoža diena var atnest naktssalnu, drūms, pelēks padebesis - siltu, audzelīgu lietiņu. Pavasara cilvēks pateicas liktenim par dzīvi, kāda tā bijusi, un neapmierinātībai tiešām nav pamata: ne smagu rūpju, ne vientulības. Taču par baltiem dieviņiem saukt viņus nevar - kāds vai kāda arvien vēl jūt rētu, pie kuras vainīgs šis gaišais pavasara cilvēks.


• Vasaras cilvēks stāv virsotnē. Vajadzētu brīnīties: tik viegli ticis augšā! Bet viņš uzskata, ka tā jābūt, lai gan pats maz pūlējies. Vasaras cilvēkam ir pavasara pieredze. Ne iegūta, bet mantota, jo pavasarī viņš nav dzīvojis. Pavasara pieredze vasaras cilvēku maldina, ka tas arvien vēl aug. Tik salda apziņa! Patiesībā viņš, sasniedzis virsotni, tālāk iet nespēj. Tad vajadzētu lūkoties pēc cita kalna, pāri zaudējumu un atsacīšanās ielejai, taču vasaras cilvēks no lejupceļa baidās un instinktīvi izvairās. Tāpēc viņa pirmā virsotne parasti arī paliek pēdējā. Dīvaini: ne visai pūlējies, vasaras cilvēks ir tāds kā paguris. Līdzīgs vasaras nogalei, kad karstumam nav svētības. Tas žāvē dzīvības sulu, nevis dzen zarus un ziedus. Bet varbūt vainīga pašapmierinātība, kas iztukšo tāpat kā ilgstoša neveiksme. Viņš dzīvo, it kā pasaulē nebūtu ne raižu, ne slimību un nelaimes. Kad kāda liga uzbrūk, tas uzskata, ka notikusi vislielākā netaisnība. Nesatricināmā pašcieņā ļauj draugiem un radiem rūpēties par viņa labsajūtu šodien un labklājību rīt. Pirmais sirmais mats viņu - tāpat kā bērzu pirmā dzeltenā lapa - pārsteidz, bet nesarūgtina: to var izraut, nomest un aizmirst. Viņi dzīvo pārliecībā, ka vecuma nav, ja to nevēlas. Sievietes krāsojas tikpat koši kā jaunībā, un draudzenes par to aiz muguras vīpsnā. Arī par vasaras vīriešiem, kuri pēc pusmūža joprojām aplido jaunas dāmas. Vecumā vasaras cilvēks gaužas, ka dzīve daudz solījusi, bet pievīlusi. Viņam ne prātā nenāk vainot sevi.
  


• Rudens cilvēkā reizē mīt zeltainu lapu gaišums un veļu laika smagme. Ļaudīs viņš ir smējējs un mēļotājs. Un citi bez sirdsapziņas pārmetumiem nāk ar savām raizēm un uzkrauj rudens cilvēkam. Ja salūst kā laipa no pārmēra svara, tad visi brīnās: kā tā? Jo nezina, ka rudens cilvēkam jau bija paša smagums plecos kā misiņa zvans, kuru viņš neskandināja, lai izskatītos, ka tam pieder mūžīga atvasara. Kā Neticīgais Toms mūžīgi šaubās un ilgojas pēc skaidrības. Brīžos, kad izdodas pie tās nonākt, rudens cilvēks redz tālu un viedi, jo skatu neaizsedz vasaras kuplums. Viņš prot zaudēt ar tādu vieglumu, kā liepas lapa krīt. Jo pamanījies paturēt galveno - nākamgada pumpuru, no kura izaugs jauna lapa. Rudens cilvēks mēdz paželoties par tukšiem laikiem, lai gan paša apcirkņi pilni, vienīgi nav vēlēšanās tos izrādīt. Ja viņam lūdz aizdevumu, tas parasti atsaka, taču ne skopuma dēļ. Rudens cilvēks baidās līdz ar naudu zaudēt draugu. Tad jau labāk dāvināt. Tikai neko lielu. Viņš ir praktisks un dāvina derīgas mantas. Rudens cilvēkam patīk lietas un personas, kuru vērtība nevis gaist, bet ar laiku pieaug. Viņš to nemainīgi paredz un nav apmānāms. Rudens cilvēks prot nest greznas drānas, bet labi izskatās pat skrandās, tāpēc ka valkā tās ar pašcieņu. Jūtu ziņā viņš līdzinās osim - atmostas vēlu, kad ievai jau ziedi birst, attopas, ka laikam nokavējis, un metas dzīvē ar skubu, ļaujas katrai pūsmai un atbild tās glāstiem. Šāda vētraina dzīve nogurdina, un , skat vien, citi koki vēl zaļo, bet osis jau dzeltē, kādudien viss krāšņums pazudis: viļņaino matu vietā - spoži pliks pakausis.


• Ziemas cilvēks turas nosāņus, tāpēc nav brīnums, ka pēc godībām vai saieta kāds pārjautā:"Kā, vai tad viņš tur bija?" Ziemas cilvēks ne vienmēr tiek novērtēts, jo ir klusētājs. Viņš izrādās spožs darbos, kas veicami vienatnē un klusējot. Par ziemas cilvēku mēdz teikt, ka tas esot neizdibināms - līdzīgs upei zem ledus. Neplātās ar saviem panākumiem vai labdarību, arī slikto, pat nelietību, prot noslēpt tā, ka nevienam nenāk prātā vainot kluso ziemas cilvēku. Ja kaut kas atklājas, tad tikai pavasarī, kad sniegs nokusis un vainīgais jau tālu - laikā vai telpā. Gan veiksmi, gan neražu ziemas cilvēks pārdzīvo sevī. Viņš mēdz būt klusais mīlētājs, kas pielūdz nesasniedzamo. Arī vēlākajos gados ziemas cilvēks paliek nelaimīga mīlētāja lomā, jo gaida, lai iecerētā būtne tuvotos, bet pats pretim nesper ne soli. Tāpēc vīrieši kļūst par uzņēmīgu dāmu upuriem, turpretim ziemas sieviešu noslēpumainā atturība iekveldē nopietnus partnerus. Vedinas domāt, ka ziemas cilvēks ir ideāls dzīvesdraugs, diemžēl tā nav. Klusējošs laulātais, visu laiku it kā putenī ietinies, spēj kaitināt vairāk nekā runātājs, ar kuru var no sirds izstrīdēties, lai pēc tam vētraini izlīgtu. Ziemas cilvēks ir krājējs. Viņš velk tā kā ziemelis pievelk pilnus grāvjus un sētmalas, glabā visu, kas varētu kādreiz noderēt. Viņš labprāt pārcilā vecus goda rakstus un skumst, ka tagad tik grūti tikt pie pagodinājumiem. Ziemas cilvēkam laiks nav ne nauda, ne mūžība. Viņš vēlētos apturēt to, jo baidās no laika plūduma, tāpēc ka tas tuvina pavasari.
  

Pie datora ilgi nevaru nosēdēt. Apnīk.

Cik lielisks laiks. Tik patīkami bija pastaigāties.
Laiks panašķoties.

Ir, ir.
Ir skaistas sievietes un izskatīgi vīrieši.
Uz kuriem skaties un priecājies, ka dabā var sastapt patiesi skaistus cilvēkus.
Un šie cilvēki ir arī sirdī labi!

Iešu. Par to esmu pārliecināta pilnībā.
Bet šobrīd - vasarā - tā negribu iet uz jogu.

Mazliet noķiķinu. Atceros no rīta lasīto.
Jā, esmu pavasara cilvēks.
Izteikts.

Es saprotu, ka tā ir džeku štelle, bet man ļoti patīk raidījums Top Gear!

Vai dzīvē sanāks nopirkt Bugatti Veyron?! Bet izbraukt ar tādu noteikti būtu fantastiski!