July 25th, 2009
Ja pulkstenis nenodos IX
- Es lieku savu sirdi uz plaukstas un rādu, cerēdama, ka atbildēsi ar to pašu. Bet tavējā paliek, kur bijusi, un es nezinu īsti, kādu laiku tā skaita.
- Pacietīgākie uzklausītāji patiesībā ir visvienaldzīgākie.
- Ak tā, tu sarunājies pats ar sevi! Bet vai atbildes negribas?
- Bez tevis es kā bez rokām. Bez glāstiem, bez tīrības, bez sveiciena - ja bez rokām. Vai bez tevis.
- Mīlestība ir skaņa, ko rada simtiem instrumentu, pašiem mīlētājiem vien pazīstami, un tāpēc viņiem ir tā kā nevienam citam.
- Mīlestība atriebjas par savu aklumu. Redzību tā atgūst par vēlu un tāpēc kļūst netaisna. Līdz klāt atkal jauns aklums - ienaida aklums.
- Viņi jutās kā septītajās debesīs. Dienās sildījās viens otra skatienos, naktīs - skāvienos.
- Katra sieviete kāro vietu vīrieša dvēselē.
- Uguns pārbauda spējas, nodomus un mērķus. Gadās, ka cilvēki nesasniedz neko. Vīlušies visā un visos, atstāj aiz sevi postažu.
- Nav jēgas nožēlot, ko nav iespējams grozīt.
- Kož pirkstā par garām palaisto izdevību, sodās par pasaules netaisnību, bet tā ir visneauglīgākā nodarbošanās, kāda var būt.
- Sudraba laiks iestājas, kad sirmie mati vairs nav izravējami, ja negrib dabūt pliku pakausi. Cilvēks tērē mūžā sakrāto. Kam lāde pilna sudraba, pagrāb neskaitot un izdod, klejodams pa zemēm un valstīm kā čigāns pa krūmiem. Pagodinājumu un slavas spodrināts, viņš līdzinās gadu gados daudzu roku trītam sudraba dālderim.
- Kad sāk ierasties pat tālīni radi un runā par zelta rokām, kas mūžā tik daudz sarūpējušas, slavē zelta sirdi un pašu sauc par zelta cilvēku, tad skaidrs, ka viņi nevar sagaidīt mantojumu.
