Ak, intuīcija! Tā jau teica visu priekšā, bet es atsacījos ticēt, ka tā patiešām ir.
Un to, ka izšķirsimies tieši uz Jāņiem, 23.jūn., es nekādi nevarēju iedomāties.
Sevis tik ļoti žēl.
Raudāts, ļoti daudz.
Kaut saka, ka neviens vīrietis nav sieviešu asaru cienīgs. Gribas iebilst, jo cilvēks lielisks, vienkārši nesapas.

Un tagad saprotu, ka nekas nav krāsojams balts vai melns, var būt tikai pelēks un visās citās krāsās.

Mīlestība bija. Visās attiecībās vismaz pa druskai. Bet tas ir pagājis. Laiks iet un saproti, ka nekas nav nepārvarams. Īpaši runājot par sevi.
Sākotnēji vienmēr ir tā tukšuma sajūta. Un daudz asaru līdz iegūst to tukšumu. Kuru pēc tam var aizpildīt ar smiekliem, citiem jaukiem dzīves notikumiem, kas rada dažnedažādas izjūtas.
Pēc tam ir atsalums pret mīlestības jūtām. Tad, atdzīvojoties, atkal atplaukstot, esi gatava jau nākamajam mīlestības scenārijam.

Kāpēc Liktenim tā jāspīdzina mani, ka turpmākās 4 dienas, šo ieskaitot, mēs būsim blakus viens otram?! Tik tuvu, ka atkal sajūtu Viņa smaržas, ādu pēc skūšanās, atpazīstu Viņa soļus un moča rūkoņu. Tas taču tik ļoti dzeļ.