Balta roze.
Vēl nenovītusi.
Prieks dāvātājiem un saņēmējiem.

• Velti saukt pēc sirdsapziņas, ja nav sirds.
• Ikdienišķi sīkumi bieži vien aizstājas priekšā galvenajam. Acīm tuvinātas plaukstas aizsedz visu plašo pasauli.
• Klusums pilns mūzikas. Klusumā sāk skanēt dvēsele.
• Kā ceļa spieķis, kā bruņinieks un padomdevējs. Mans sargeņģelis nāk un iet pēc sava prāta, nevis manas vēlēšanās. Tāpēc klūpu un krītu, bet citreiz - brīnumaini izglābjos.
• Dungoju viena, brīžiem tik dziļi sevī, ka pati nedzirdu. Tomēr palaikam atļaujos bezkaunību uzraut skaļi, lai dzird visi. Man nevar uzspiest vairakuma melodiju. Man nav jādzied šadien viena, rīt - pavisam cita dziesma.
• Sapņi ir izjūtas. Un tās ir skaistākais, ko sapnis spēj dot.
• Es neatceors beigas. Atceros rītu, nevis vakaru. Satikšanos, ne šķiršanos.
• Zeme atkal liekas uzticama, saule silda un varētu domāt, ka auku esmu nosapņojusi, ja rokās nesūrstētu simtiem ērkšķu - maksa par izglābšanos.
• Paiet gadi- un atkal tie paši notikumi, tie paši joki. Jauni klāt nenāk, gluži otrādi, dažs izgaist no atmiņas tāpat kā sirsnīgi un ne tik tuvi draugi, aizsaulē aizejot.
  
• Liekas, te notiek kāds dīvains karnevāls vai atpazīšanas spēle. Palīdz acis - tās pasaka visvairāk. Laikam tādēļ izpriecu karnevālos galvenā prasība ir aizsegt acis.
• Es raudāju, kad bērnībā, cirku spēlējot, man vajadzēja ar kazu kāpt lejā. Beigas! (..) Māsa mierināja:"Tā tikai spēle!" Bet manas asaras bija īstas.
• Ja spēlē esam patiesi savās jūtās, kāpēc dzīvē bieži izlīdzamies ar neīstām? Tēlojam līdzcietību, godīgumu, pat mīlestību. Varbūt tāpēc, ka pilna patiesība ir par smagu cilvēka vājajiem pleciem un par lielu cilvēka šaurajai sirdij?
  

Vēlos siltu vasaras lietu, kurā izmirkt pat līdz apakšveļas beidzamajai vīlītei.

• Bērnības zemē nav iespējams atgriezties, jo bērnība no tās ir aizgājusi. Viss gandrīz kā bijis, tomēr nekas vairs nav tā.
• Manas dienas riņķo ap mani, es tās piepildu vai tukšas palaižu nebūtībā kā nevērtīgus asteroīdus. Gan jau kļūdos arī- kad vērtību mēri piemāna.
• Acis neatzīst īpašuma tiesības, tāpat kā domas neatzīst robežu starp dievišķo un neiespējamo.
• Manas debesis nav tukšas. Tajās ir putni.
• Neprotu strazdu satraukumu tulkot. Dažreiz arī ne savu.
• Lej, lej ūdeni! Apdegums gauži sūrst, un tikai skaidrs ūdens spēj remdēt sāpes. Lej labus vārdus un nebaidies, ka izrādīsies par daudz! Dziedinās, pat ja nenāks no sirds.
• Skrienot laikam pa priekšu, varbūt sakrāšu gadus. Ja pulkstenis mani nenodos.
• Gaidīt ir skaisti. Vēl skaistāk, ja gaida tevi.
• Nelaimīgs ir cilvēks, kurš nekad nav juties nelaimīgs. Nelaimīgs- kuram vienmēr taisnība, jo nekad nav sapratis, ka kļūdījies.
• Iespējamais ir skaistāks par to, kas ir. Arī par sevi pašu, ja piepildās.
• Esmu nomazgājusi savas sirds kambaru sliekšņus, lai asinis plūst gaišas un mierīgas, lai sliekšņi neapliptu ar tumšajiem trombu lēveriem. Sirds kambaru sliekšņus mēzt ir grūtāk nekā mājas sliekšņus, jo sirds dažreiz sagriežas greiza, sāk dusmās kūleņot vai bailēs dreb kā zaķa ļipa. Pēkšņi vairs neklausa prāta pavēlēm, un lielais cilvēks kļūst bezspēcīgs savas mazās sirds priekšā.
  

Novērtēt. Objektīvi.
Grūti.

Atcerējos, kā bērnībā (man bija 3-4 gadiņi) rakstīju ar rakstāmmašīnu. Tāds bērna prieks, sajūsma...
Šobrīd patīkami atcerēties.

Viņa ir saderinājusies un augustā precēsies. Stāsta man par kāzu kleitām un laulību gredzeniem... Un tā es, protams, aizdomājos līdz tam, kā es ko vēlētos.
Viņa vēlas laulību gredzenu ar briljantiem. Es gan sev nevēlos nekādus krizuļu-kruzuļus un akmentiņus. Es vēlētos baltā zelta gredzenu, varbūt ar kādu gravējuma rakstu.

Galvenais ir sākt. Turpināt ir daudz vieglāk un patīkamāk.