Šobrīd es varētu būt mājās.
Palūgt tēvam mersi. Aizbraukt līdz Kuršu kāpai un krustu kalnam. To ir iespējams realizēt.

Bet vispatiesāk es šobrīd gribu būt Pirenejos, pastaigāties.

Reizēm izdaru nedomājot. Parasti minimāli, bet apdomāju.

Vārdam eņģelis ir tik labs skanējums. Tas mani apbur. Liek ticēt, ka eņģeļi eksistē. Vēlos spēt tos redzēt.

We always should step up!

Viss, ko redzam, jūtam, sapņojam, spējam iedomāties..., ikdienas rutīna un rūpes, paplašinātas uztveres stāvoklis un fantāzijas - tas viss taču no kaut kā rodas un tātad kaut kādā veidā arī pastāv.

Esmu novērojusi, ka cilvēki arvien mazāk pateicas, vai vispār neko tādu nedara.

Piem., par dāvanām sauss Paldies. un viss... Nekādas vēlmes papūlēties saprast, vai dāvana ir meklēta, vai vienkārši pirmajā veikalā pirkta, vai ar kādu mērķi dāvināta...
Vai arī nevēlēšanās uzlabot savu emocionālo stāvokli. Maz cilvēku, kas agrā rītā iedomājas, ka aiz mākoņiem ir silta saule. Cik tā vasarā būs mīlīga. Cik nozīmīgi ir iespējai izbaudīt dabu - tās bagātīgā izpausme augu un dzīvnieku valstīs, gadalaiku cikliskums... Tas, cik tuvi cilvēki savā būtībā pēc uzvedības ir gadalaikiem.

Bet domas plūst tik ātri, ka to būtisko, ko vēlējos izteikt, vairs nespēju atsaukt.

Sakumā izlikās. Bet saule patiešam uzspīdēja.

Prieks.

Mazs reibums no trīs krūzēm kafijas.

Vēlos kādā vēsā un saulainā rītā apskatīt Tādžmahalas kompleksu.

Šobrīd, šķiet, jūku prātā no gaidīšanas. Bet ir jau daudz lietu, kas jādara. Tas novērsīs domas.

Aiziet, palikušiem pusvārdā.