Kāds gadalaiks esi?

Nav saistīts ar dzimšanu, bet gan raksturu:

• Pavasara cilvēks dzīvi sāk trūkumā, iespējams, pat nabadzībā, un noiet vistālāko ceļu no vizbuļu cerībām līdz ābeļziedu bagātībai un kastaņsveču godībai. Viņa mīļākā krāsa ir dzeltenā - pureņu, māllēpju, narcišu krāsa. Pastāvīgo, neatlaidīgo un sapņotāju krāsa. Tai nav nekāda sakara ar viltību, gluži otrādi - pavasara cilvēki ir tikpat naivi kā asni, kas izlien no zemes, kad jūt nolemto laiku, neticēdami sala un salnas iespējai. Jebkurš darbs viņam šķiras un nenogurdina. Nelaime vienīgi, ka diezgan ātri apnīk, un pavasara cilvēks paliek pusceļā kā arājs vagas vidū, dzērvju balsu savaldzināts. Ja tomēr saņemas un atrauj acis no debesīm, tad gūst panākumus un ievērību. Pavasara cilvēki tomēr nekad nav īsti apmierināti ar sasniegto, lai gan mazvērtības kompleksos nemokās. Viņi zina, ka vienmēr iespējams robežu pabīdīt tālāk, varbūt līdz bezgalībai. Pavasara cilvēku apbrīno, bet nemīl, katrā ziņā ne ilgstoši. Attiecības sarežģī kaprīzes un garastāvokļa maiņa: tikko bija kā mīļa saulīte, pēkšņi aukstā vējā gaudo sniegputenis. Nekad nav zināms, ko sagaidīsi: skaidra spoža diena var atnest naktssalnu, drūms, pelēks padebesis - siltu, audzelīgu lietiņu. Pavasara cilvēks pateicas liktenim par dzīvi, kāda tā bijusi, un neapmierinātībai tiešām nav pamata: ne smagu rūpju, ne vientulības. Taču par baltiem dieviņiem saukt viņus nevar - kāds vai kāda arvien vēl jūt rētu, pie kuras vainīgs šis gaišais pavasara cilvēks.


• Vasaras cilvēks stāv virsotnē. Vajadzētu brīnīties: tik viegli ticis augšā! Bet viņš uzskata, ka tā jābūt, lai gan pats maz pūlējies. Vasaras cilvēkam ir pavasara pieredze. Ne iegūta, bet mantota, jo pavasarī viņš nav dzīvojis. Pavasara pieredze vasaras cilvēku maldina, ka tas arvien vēl aug. Tik salda apziņa! Patiesībā viņš, sasniedzis virsotni, tālāk iet nespēj. Tad vajadzētu lūkoties pēc cita kalna, pāri zaudējumu un atsacīšanās ielejai, taču vasaras cilvēks no lejupceļa baidās un instinktīvi izvairās. Tāpēc viņa pirmā virsotne parasti arī paliek pēdējā. Dīvaini: ne visai pūlējies, vasaras cilvēks ir tāds kā paguris. Līdzīgs vasaras nogalei, kad karstumam nav svētības. Tas žāvē dzīvības sulu, nevis dzen zarus un ziedus. Bet varbūt vainīga pašapmierinātība, kas iztukšo tāpat kā ilgstoša neveiksme. Viņš dzīvo, it kā pasaulē nebūtu ne raižu, ne slimību un nelaimes. Kad kāda liga uzbrūk, tas uzskata, ka notikusi vislielākā netaisnība. Nesatricināmā pašcieņā ļauj draugiem un radiem rūpēties par viņa labsajūtu šodien un labklājību rīt. Pirmais sirmais mats viņu - tāpat kā bērzu pirmā dzeltenā lapa - pārsteidz, bet nesarūgtina: to var izraut, nomest un aizmirst. Viņi dzīvo pārliecībā, ka vecuma nav, ja to nevēlas. Sievietes krāsojas tikpat koši kā jaunībā, un draudzenes par to aiz muguras vīpsnā. Arī par vasaras vīriešiem, kuri pēc pusmūža joprojām aplido jaunas dāmas. Vecumā vasaras cilvēks gaužas, ka dzīve daudz solījusi, bet pievīlusi. Viņam ne prātā nenāk vainot sevi.
  


• Rudens cilvēkā reizē mīt zeltainu lapu gaišums un veļu laika smagme. Ļaudīs viņš ir smējējs un mēļotājs. Un citi bez sirdsapziņas pārmetumiem nāk ar savām raizēm un uzkrauj rudens cilvēkam. Ja salūst kā laipa no pārmēra svara, tad visi brīnās: kā tā? Jo nezina, ka rudens cilvēkam jau bija paša smagums plecos kā misiņa zvans, kuru viņš neskandināja, lai izskatītos, ka tam pieder mūžīga atvasara. Kā Neticīgais Toms mūžīgi šaubās un ilgojas pēc skaidrības. Brīžos, kad izdodas pie tās nonākt, rudens cilvēks redz tālu un viedi, jo skatu neaizsedz vasaras kuplums. Viņš prot zaudēt ar tādu vieglumu, kā liepas lapa krīt. Jo pamanījies paturēt galveno - nākamgada pumpuru, no kura izaugs jauna lapa. Rudens cilvēks mēdz paželoties par tukšiem laikiem, lai gan paša apcirkņi pilni, vienīgi nav vēlēšanās tos izrādīt. Ja viņam lūdz aizdevumu, tas parasti atsaka, taču ne skopuma dēļ. Rudens cilvēks baidās līdz ar naudu zaudēt draugu. Tad jau labāk dāvināt. Tikai neko lielu. Viņš ir praktisks un dāvina derīgas mantas. Rudens cilvēkam patīk lietas un personas, kuru vērtība nevis gaist, bet ar laiku pieaug. Viņš to nemainīgi paredz un nav apmānāms. Rudens cilvēks prot nest greznas drānas, bet labi izskatās pat skrandās, tāpēc ka valkā tās ar pašcieņu. Jūtu ziņā viņš līdzinās osim - atmostas vēlu, kad ievai jau ziedi birst, attopas, ka laikam nokavējis, un metas dzīvē ar skubu, ļaujas katrai pūsmai un atbild tās glāstiem. Šāda vētraina dzīve nogurdina, un , skat vien, citi koki vēl zaļo, bet osis jau dzeltē, kādudien viss krāšņums pazudis: viļņaino matu vietā - spoži pliks pakausis.


• Ziemas cilvēks turas nosāņus, tāpēc nav brīnums, ka pēc godībām vai saieta kāds pārjautā:"Kā, vai tad viņš tur bija?" Ziemas cilvēks ne vienmēr tiek novērtēts, jo ir klusētājs. Viņš izrādās spožs darbos, kas veicami vienatnē un klusējot. Par ziemas cilvēku mēdz teikt, ka tas esot neizdibināms - līdzīgs upei zem ledus. Neplātās ar saviem panākumiem vai labdarību, arī slikto, pat nelietību, prot noslēpt tā, ka nevienam nenāk prātā vainot kluso ziemas cilvēku. Ja kaut kas atklājas, tad tikai pavasarī, kad sniegs nokusis un vainīgais jau tālu - laikā vai telpā. Gan veiksmi, gan neražu ziemas cilvēks pārdzīvo sevī. Viņš mēdz būt klusais mīlētājs, kas pielūdz nesasniedzamo. Arī vēlākajos gados ziemas cilvēks paliek nelaimīga mīlētāja lomā, jo gaida, lai iecerētā būtne tuvotos, bet pats pretim nesper ne soli. Tāpēc vīrieši kļūst par uzņēmīgu dāmu upuriem, turpretim ziemas sieviešu noslēpumainā atturība iekveldē nopietnus partnerus. Vedinas domāt, ka ziemas cilvēks ir ideāls dzīvesdraugs, diemžēl tā nav. Klusējošs laulātais, visu laiku it kā putenī ietinies, spēj kaitināt vairāk nekā runātājs, ar kuru var no sirds izstrīdēties, lai pēc tam vētraini izlīgtu. Ziemas cilvēks ir krājējs. Viņš velk tā kā ziemelis pievelk pilnus grāvjus un sētmalas, glabā visu, kas varētu kādreiz noderēt. Viņš labprāt pārcilā vecus goda rakstus un skumst, ka tagad tik grūti tikt pie pagodinājumiem. Ziemas cilvēkam laiks nav ne nauda, ne mūžība. Viņš vēlētos apturēt to, jo baidās no laika plūduma, tāpēc ka tas tuvina pavasari.