Kurā dienā esi dzimis(-usi) ?

Jums var nepatikt, varat nepiekrist, bet man šķiet interesanti:

• Pirmdienas cilvēks ir vijolnieks, kas spēlē zem loga. Melodija aicina un apsola. Vilina un valdzina, līdz iemīļotā metas spēlmaņa skavās, pārliecināta, ka ne cilvēki, ne Dievs viņus nespēs šķirt. Nākamā naktī vijolnieks vairs nerādās. Viņš spēle zem cita loga. Pirmdienas cilvēks ir ceļa sācējs. Viņš tik pārliecinoši stāsta par galamērķi, it kā pats tur jau neskaitāmas reizes būtu bijis.
• Otrdienas cilvēks ir piedziedājums, kas atkārtojas pēc katra panta. Dažreiz apnicīgs, citreiz skanīgāks par pašu dziesmu. Gadās, ka tā ieiet tautā tieši piedziedājuma dēļ. Tomēr jāatceras, ka dziesma var būt bez piedziedājuma, turpretim piedziedājums bez dziesmas - nekad.
• Trešdienas cilvēks ir tas, kuru vienmēr gaida, bet ieradies izrādās lieks. Trešdienas cilvēks ir nepāra zieds pušķī, dzīvības zīme, jo pāra skaitu nes mirušiem. Viņš saka nē, kad pārējie vienā balsī sauc jā.
• Ceturtdienas cilvēku nespēj iekustināt vējš vai saldi solījumi. Viņš ir viens no mājas četriem stūriem, kas, būdams līdzīgs pārējiem trim, tomēr ir pats par sevi un apzinās, cik tas svarīgi. Šis cilvēks ir ceļš. Reiz novilkts, tas nav viegli grozāms. Viņš dzīvo tagadnē. Šodienai.
• Piektdienas cilvēks ir Piektdienis, kurš, piedāvājot draudzību, atsakās no brīvības un kļūst par vergu. Patiesībā piektdienas cilvēks ir dziļāks un jūtīgāks, nekā draugi un paziņas domā. Nekliedz un nevaimanā, reizumis šķiet mēms vai salā sastindzis. Viņš nekad vārdos neapliecina mīlestību.
• Sestdienas cilvēks ir ābele, kam dažas dienas dotas ziedēšanas laimei, pēc tam laiks liek plecos arvien vairāk smaguma, ar gadiem izķēmojot stalto stāvu. Kā bērns gaida ziemā vasaru un vasarā ziemu. Viņam nekad nav labi tagadnē, jo rītdiena varbūt atnesīs, ko šodiena liedza.
• Svētdienas cilvēks ir kā ziema, kas noliedz citas krāsas, uzspiezdama savas - balto un melno. Lai arī tāda īpašība tiesnesim neder, svētdienas cilvēki mēdz būt lielākie tiesātāji. Viņš ir svētceļnieks, kurš gaida, lai ticīgie mazgā tā putekļainās un savainotās kājas. Un kas gan cits, ja ne grēcīgā pasaule vainīga pie akmeņiem un putekļiem? Tiecas augšup, tomēr paliek saistīts pie zemes  un jo vairāk pie cilvēkiem, kuri tā priekšā loka ceļus.