Naktī pamodos gandrīz ar aukstiem sviedriem. Iemesls ir sapnis, ko tomēr par murgu nenosaukšu. Tas jaukais vīrietis, kuram pati kāros kaklā, kuram bija sarkans dīvāns, ar kuru uzvedos kā 12 gadīgs skuķis un par kuru biju sajūsmā, jo viss bija tik vienkārši, bez nosacījumiem, solījumiem, bez vilšanos. Ja nu vienīgi mazliet.
Sapnī satikos, man nezināmu iemeslu dēļ, ar viņu. Tas gāja tālāk par sarunu. Un es biju šokā - pamodos -, jo ar prātu taču joprojām domāju, cik man nozīmīgs, mīļš un svarīgs ir tas vīrietis , ar kuru esmu kopā realitātē.
Negribu domāt, kas notiek ar manu zemapziņu!