Kad nav, par ko rakstīt, bet ļoti, ļoti to gribu, tad ķeros pie mazsvarīgām lietām un notikumiem.
Tad nu tā, par aizgājušo dienu. Saule. Cīruļputenis un atkal saule.

Man jau nav, par ko sūdzēties. Bet gribas raudāt. Un asaras tek karstas pār nosalušo vaigu. Tas tik tāds māns. Šķietamība. Citā reizē, kad vaigs karstā vasaras pēcpusdienā sakarsis, asaras šķiet vēsas. Veldzējošas.
Mēs visi esam zvani. Piekrītu. Kā un atkarībā no tā, kas piesit, tā skanam. Dziedam vai raudam. Man pagājušā gada nogalē pirmo reizi sāka patikt stikla eņģeļi. Tik skaisti. Tik trausli. Pat gribētos kādu netīšām sasist. Bet es neesmu ļauna. Mūsos visos ir kaut kas draudīgs.
Kaut kas, par ko reti domājam. Atļaujamies domāt, reti.

Bet, atklāti runājot, šis viss ir sausā sarkanvīna Le Cardinal (Merlot-Cabernet Sauvignon) ietekme. Baudāms. Pat ļoti.
Bet reibums ir pavisam niecīgs. Kaut mēli rosināt rosina. Vienmēr pasakām, ko domājam, tik skaidrā prātā neuzdrīkstamies. Tad vēlāk tēloju, ka neko neatceros, un, ja kas, varu attaisnoties, ka tas jau bija reibumā...

Nudien, joki ar cilvēkiem!